Zelta ķēdītes apmaiņā pret kārumu. Kā Liepājas “simtlatniece” vārnas pieradināja 2
Liepājā kāda simtlatniece ir pieradinājusi divas vārnas. Abām jau ir doti vārdi un, lai arī cik vārnas nebūtu līdzīgas, tomēr Ernests un Andersons atšķiras – vienam apkakle ir strīpaina, bet otrs vienmēr lielīgi saceļ cekulu, kad dīžādamies, lēni un cēli nāk ikdienas brokastīs. Viņiem abiem ir katram savs raksturs un rīts bez šīs satikšanās vairs nav iedomājams, atzina dāma.
Kundze, sauksim viņu par Emmu, stāsta, ka sapazinusies ar abiem vārnu kungiem nejauši, kamēr slaucījusi skvēru Liepājā, Pērkones ielas galā, kur vasarā ļoti daudzi atpūtnieki mēro ceļu uz pludmali. Sabiedriski noderīgo darbu un apkārtnes uzkopšanu nereti uztic tā dēvētajiem simtlatniekiem, kuri pagaidu darbu saņem Nodarbinātības valsta aģentūrā. Darbs svaigā gaisā, pie dabas un cilvēku burzmā bieži vien rit visu dienu, tādēļ līdzi vienmēr ir kaut kas ēdams. Kādu dienu kundze nolēma padalīties ar vārnām. Piedāvāja sviestmaizes gabaliņu. Protams, ka putni neatteicās. Droši vien viņi ir pieraduši, ka cilvēki tiem kaut ko pamet, taču īsta draudzība veidojas reti.
Tā pa kumosiņam vien Emma cienājusi ziņkārīgās un amizantās vārnas. Ir nācies klātienē novērot viņu komunikāciju – sieviete runā ar putniem, sauc vārdos, bet vārnas klausās, grozās apkārt, barojas tieši no rokas.
Šī iepazīšanās notikusi vēl ziemas nogalē, kad dabā ēdamā nav daudz un arī vārnām ir grūti laiki. Pamazām iegūstot putnu uzticēšanos, veidojusies draudzība. Vārnas zina, kad sētnieki nāk uzkopt viņiem uzticēto teritoriju, gaida un, tikko ieraudzījušas Emmu nākam, tūdaļ jau laižas tuvāk atpūtas soliņiem, kur parasti arī sagaida savu draudzeni. Ar katru dienu Ernests un Andersons esot kļuvuši drošāki un draudzīgāki. Tagad jau ar viņiem varot sarunāties kā ar cilvēkiem. Visi sasēžas uz soliņa vien pārdesmit centimetru attālumā un tērzē. Kāds runā, bet kāds tikai klausās, taču dialogs starp putniem un cilvēku tik un tā veidojas.
Vārnas ir ļoti gudri puti. Un lieliski saprot labu attieksmi. Emma stāsta, ka kādu dienu pašai par pārsteigumu esot saņēmusi no saviem spārnotajiem sarunu biedriem dāvaniņu – monētu. Tas bija patīkams pārsteigums un ne būt ne pēdējais. Kopš tā laika vārnas ik pa brīdim atness viņai kādu prezentu. Dažreiz tā bija nauda, dažreiz poga, bet vienu dienu vārnu kungs dāvāja savai draudzenei zelta ķēdītes gabalu.
Var tikai minēt, vai vārnas dalās savos krājumos vai meklē dāvanas tieši pirms satikšanās ar Emmu, kurai vienmēr līdzi ir kāds gards kumosiņš.
Kopš iepazīšanas dienas ar Emmu un diviem vārnu kungiem ir pagājuši divi mēneši. Teritoriju tagad uzkopj citi cilvēki, taču vārnas joprojām katru rītu atlido pie tā paša soliņa un gaida, kad ieradīsies viņu draudzene ar ikrīta cienastu.
