Vakar Slampē atklāja pieminekli represētajiem “Zelta josta” 1
Šis piemineklis ir biedrības “Savai Slampei” pirmais lielais veikums. Vēl augustā akmens gulēja karjerā, līdz to noskatīja Aldis Stepanovičs, kurš visus būvdarbus novedis līdz galam. Nu 12 tonnu milzenis izslējies ciemata centrā – blakus vecajai pagastmājai un pirmās brīvvalsts laika skolai, kur tagad sociālais centrs “Rīti”. Akmens ir apjozts ar nerūsējoša tērauda zeltā tonētu jostu jeb gredzenu, kurā, izmantojot lāzergriezuma tehniku, ierakstīti visu simts Slampes represēto iedzīvotāju vārdi. Tie ir gan 1941. gada 14. jūnijā, gan 1949. gada 25. martā deportācijās cietušie, gan divi holokausta upuri.
Piemiņas vietas ideja pieder rakstniecei Mārai Zālītei, kas te dzimusi un kurai pieminekļa jostā iegravēti piecu radinieku uzvārdi. Arhitekts Edvīns Vecumnieks un tēlnieks Ģirts Burvis iemūžinājuši viņas dzejoli “Zelta sēta”, kas sākas ar “Viena es neesmu viena./ Daudzi aiz manis stāv./ Jūs viņus neredzat, protams./ Viņi jau redzami nav.” Tajā ir pants, kas tagad redzams Slampes centrā: “Nebaidies, mēs jau sargājam./ Tevī to mūsu rētu./ Nebaidies, mēs jau uzcelsim./ Apkārt tev zelta sētu.”
Pēdējā Slampes pagasta vadītāju Robertu Paulu Renbergu izsūtīja reizē ar sievu un piecgadīgajām dvīnēm Skaidrīti un Ainu. “Mēs tur Sibīrijā bijām badā, daudzi bērni mira, no mirstoša mutes pat maizi esmu ēdusi, lai tik izdzīvotu,” izsūtījuma notikumus ar trīcošu balsi un asarām vēl šodien atceras Aina. Dvīņumāsas tika izsūtītas arī otrreiz 1949. gadā. Vakar arī vairākas citas dzimtas bija ieradušās, lai noliktu ziedus zem savu vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku uzvārdiem jostā.
“Mēs vēlējāmies pateikt, ka Slampe ir vieta ar spēcīgām un vēsturiskām saknēm. Kad bija iznākusi Arņa Šablovska grāmata par pagasta vēsturi “Slampē vilcieni vēl nepietur”, pirms diviem gadiem sapratām, ka ar tās nolikšanu plauktā nevaram apstāties,” “LA” stāsta Sandra Ieviņa, biedrības vadītāja. “Izveidojām biedrību, kuras mērķis kopt identitāti un saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un radīt kultūrvidi. Ar biedrību gribam slampeniekos radīt vienotības sajūtu – gan pensionāriem, gan zemniekiem, gan tiem, kas šeit tikai pārguļ, bet strādā citur. To var paveikt, vienīgi darot kopā. Tagad biedrībā jau esam divdesmit četri. Sākām ar talkām, paši veicām sagatavošanas darbus, vācām ziedojumus. Tukuma novada dome samaksāja autoratlīdzību tēlniekiem, bet pārējo veicām paši saviem spēkiem.”
Pensionāres Albīnas, Mudītes un Guntas kundzes pamanījušas, ka pērkones izlīdušas iesētajā zālienā ap akmeni un noravējušas un apkopušas. Ir izaugusi ienācēju trešā paaudze, tā šeit iesakņojusies un jūtas piederīga un grib zināt vēsturi, novērojusi biedrības vadītāja Sandra Ieviņa. “Padomju gados Slampes identitāte tika pilnīgi izpostīta, viensētas nogrūstas bedrēs, ābeļdārzi nomeliorēti, iedzīvotāji pārcelti uz sovhoza centra daudzdzīvokļu mājām. Padomju laiki Slampē beidzas šodien,” spriež Māra Zālīte. “Ir izaugusi jauna paaudze no ienācējiem, kas aizpildīja tukšās vietas, gan krievi, gan latvieši, gan lietuvieši un baltkrievi, un viņi meklē savas saknes. Biedrībā apvienojusies cilvēku grupa, kas grib savu Slampi skaistāku un sakoptāku redzēt.”
Akmeni atklāja vietējie. Muzikanti – Normunds Krūmiņš ar savu ansambli. Pieminekli iesvētīja šeit dzimušais mācītājs Āris Kronbergs. Arī dziesma, ko izpildīja Māras Zālītes meita Ilze Ķuzule-Skrastiņa kopā ar vīru Arturu Skrastiņu, tika uztverta kā vietējo priekšnesums.
