“Pauls izvilka gaisa pistoli un izšāva tā, ka likās, sabruks visa Radio māja.” Ar Maestro piekrišanu top izrāde par Bumbieri un Lapčenoku 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar Raimonda Paula piekrišanu top muzikāla izrāde par mūsu visu laiku izcilāko skatuves duetu – Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku – un viņu laiku. Pirmizrāde – nākamnedēļ, 28. septembrī, VEF Kultūras pils Lielajā zālē.
Leģendāro dziedātāju tēlos iejutīsies Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa un dziedātājs Andris Ērglis.
Raimondu Paulu un Ojāru Grinbergu iepriekšējā gadsimta septiņdesmitajos gados izrādē atveidos Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens. Dziedātājus pavadīs izcilu mūziķu grupa Anatolija Livčas vadībā – Indriķis Veitners, Norberts Skraucis, Miķelis Vīte.
Koncertuzveduma režisors ir Gundars Silakaktiņš, tērpus veidojusi Jurate Silakaktiņa, tekstu autore ir Elizabete Trumpe, producente – Laila Ilze Purmaliete. Koncertuzveduma horeogrāfe ir Inga Krasovska, vokālā pedagoģe Zane Dombrovska.
Saldie septiņdesmitie
Komponists Raimonds Pauls atskatās: “Manuprāt, latviešu estrādē Noras un Viktora duets nav pārspēts vēl šodien. Tur daudz kas sakrita – talantīgi dziedātāji, skatuviskā saderība, atbilstošs repertuārs…Ko tur lai saka – zelta duets.”
Izrādes īpašais viesis būs pats Viktors Lapčenoks: “Dziedāšana duetā ar Noru un darbs ar Raimondu Paulu bija neapšaubāmi skaistākais laiks manā mūžā, priecājos, ka arī šodien šīs dziesmas klausītājiem vajadzīgas.”
Aktrise Marija Bērziņa teic: “Septiņdesmitajos gados Latvijas kultūrā bija milzīgs uzplaukums – teātris, kino, estrādes mūzika. Arī Maestro resursi bija teju neierobežoti – paša komponista spējas, viņš pats kā izcils džeza pianists, sadarbība ar orķestri “REO”, brīnišķīgi solisti, iespēja radīt kino un teātra mūziku – tas viss nodrošināja nedalītu publikas mīlestību un zelta laiku. Runājot par Noru un Viktoru, man šķiet, ka publika uz skatuves grib redzēt laimīgus cilvēkus, pat ja pašiem dzīvē tā trūkst – un šis brīnišķīgais duets spēja to apsolīt – kopīgo skatu uz pasauli un sapņus.”
Interesants ir fakts, ka Viktors Lapčenoks un viņa atveidotājs izrādē, viens no mūslaiku latviešu populārākajiem estrādes dziedātājiem Andris Ērglis abi ir dzimuši vienā datumā – 16. janvārī (tikai gadi, protams, ir dažādi).
“Manuprāt, septiņdesmitajos gados latviešu estrādes mūzika bija ļoti augstā līmenī arī uz pasaules vieglās mūzikas fona. Par to lielā mērā jāpateicas Maestro,” uzskata A. Ērglis.
“Būs grūti atrast Latvijā kādu, kurš nezinās vismaz vienu Viktora un Noras dziedātās dziesmas piedziedājumu,” saka uzveduma režisors Gundars Silakaktiņš, “arī es esmu uzaudzis ar šīm dziesmām. Protams, bērnībā nezināju, ka tās un to izpildījums tiks uzskatīti par latviešu estrādes kvalitatīvi augstāko punktu.”
Toreiz viņu vienkārši fascinējusi Noras Bumbieres unikāli samtainā balss.
Kaut gan reiz, kā stāstījuši nākamā režisora vecāki, atgadījies arī kuriozs – pēc kāda Viktora Lapčenoka koncerta Grobiņas kultūras namā viņš esot uzstājīgi mēģinājis pārdziedāt Lapčenoku ar Zigmara Liepiņa brīnišķīgo dziesmu “Kas esi tu”…
Nav noslēpums, ka līdz ar Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku iestājās jauns laikmets latviešu estrādes mūzikā.
Viņi bija gan augsta līmeņa profesionāļi, gan harismātiskas personības, kuru dzīvesstāsts ir lieliski piemērots skatuvei un dramatizēšanai, piebilst režisors.
Koncertuzvedumā mūzikai būs tikpat liela loma kā vārdam un darbībai. “Nepretendējam uz enciklopēdisku precizitāti vai vēsturisku izpēti, neviens necentīsies kopēt Noru Bumbieri vai Viktoru Lapčenoku, tas būs stāsts par viņiem un to laiku Marijas Bērziņas, Andra Ērgļa un Mārtiņa Egliena acīm,” stāsta Gundars Silakaktiņš.
Kā nospēlēt Maestro
Skatītājs redzēs, kā Viktors parādījās pirmajā mēģinājumā un ieraudzīja Noru, kā viņi saskatījās un sadziedājās, kā pēc “Rudacītes” devās uz izpildkomiteju lūgt dzīvokli, tiks ieskicēta padomju realitāte un padomju mūzikas industrija.
“Jā, aktrisei Marijai Bērziņai Noras loma būs izaicinājums muzikāli, bet dziedātājam Andrim Ērglim Viktora tēls – aktieriski,” nenoliedz koncertuzveduma režisors.
Lai atveidotu kādu cilvēku, ir jānoķer ļoti precīzas, konkrētas viņam raksturīgas lietas, tā ir tāda aktieriska “padarīšana”, stāsta Mārtiņš Egliens. Runājot par Raimonda Paula ārējām izpausmēm, tā droši vien ir Maestro runas maniere, viņa kustības – gan ķermeņa, gan roku –, lūpu sakniebiens, nemitīgais, zem brillēm paslēpies smīns. Un, protams, cilvēciskās kategorijas, turpina aktieris, milzīgais talants – to tu nenospēlēsi!
Ārkārtīgais darba spars, asā un ātrā domāšana. Un vēl tas, ko tautā mīlētais komponists mēģina un kas viņam arī iznāk – zem katras nopietnas lietas atklāt kā paslēptu arī mazu humoru.
Tā kā Mārtiņam Eglienam šī nav pirmā sastapšanās ar Raimonda Paula vizualizāciju – tas darīts teātrī un vēl šur tur, un, galu galā, dziedot “Dzeguzītē” ar Maestro kopā pavadīta vai visa bērnība –, tagad būšot vieglāk, jo gana daudz uzkrājies personiskajās atmiņās, ne tikai novērojumā no malas.
Pirms pieciem gadiem, kad Paulam svinēja 80 gadu jubileju, Nacionālajā teātrī kopā ar režisoru Valdi Lūriņu aktieris Mārtiņš Egliens veidoja Teātra dienas koncertu, kur viena daļa bija veltīta Paulam un arī Mārtiņš pa vidu “maisījies” uz skatuves kā Maestro, un – kas tikai nenāca gaviļnieku sveikt – gan komponisti, gan mūziķi, gan “Dzeguzīte”, tajā skaitā jau pāraugušie dzeguzēni…
No “Dzeguzītes” laikiem tagadējam Nacionālā teātra aktierim spilgti iespiedies atmiņā, kā Maestro bērnus vienmēr mēģinājis pārsteigt. Vienreiz ar Paulu bijuši lielā koncertturnejā uz Krieviju, uzstājušies nu jau krietnu laiku kā nojauktajā “Rossija” koncertzālē.
Divdesmit koncerti pēc kārtas, skaidrs, ka mazajiem brīžiem arī nogurdinoši.
Tad Pauls ik pa brīdim – un vienreiz jau nu noteikti! – uzaicinājis dzeguzēnus uz savu viesnīcas numuru.
“Viņam bija kolosāli apartamenti ar vairākām istabām, Maestro bija dabūjis videomagnetofonu, un mēs pirmo reizi mūžā skatījāmies amerikāņu multenes “Tomu un Džeriju”, cienastā saldie riekstiņi un vēl Pauls bija nopircis vienu paleti ar tā dēvētajām “Kinder” olām. Ko tādu baudīju pirmoreiz mūžā. Pauls dikti dzeguzēnus lutināja,” atceras Mārtiņš Egliens,
“Vienreiz mēģinājām viņa sarakstīto “Mazo ganiņu”, kur finālā ir “Laupītāju dziesma”. Pauls izvilka no kabatas gaisa pistoli un izšāva tā, ka likās, sabruks visa Radio māja.”
Bet kur, pēc dziedošā aktiera Mārtiņa Egliena domām, slēpjas Maestro fenomens? “Tās dziesmas, kuras visi dzied līdzi un ir ārkārtīgi iemīļojuši, tomēr ir diezgan vienkāršas, patiešām līdzi dziedamas. Tev jau kaut kas ļoti var patikt, bet, ja nevari nodziedāt, tad nevienā dzimšanas dienā arī neizdziedāsi, jo nevari.
Bet vienu lielu daļu Paula dziesmu tik tiešām var dziedāt līdzi un tās ir ļoti melodiskas. Liekas, tik vienkārši, bet, lai cits pamēģina uzrakstīt tik melodiski un lipīgi! Tas ir īpašs talants.
Tajā pašā laikā Paula dullie un trakie gabali, kas ieskanēsies arī šajā koncertuzvedumā, piemēram, “Ērģeles naktī” vai “Lapsenes nāve”, ir tādi, oi, oi, ka nez vai dzimšanas dienā mēģināsi…”
“Esmu Mārtiņš Egliens un es mazliet dauzos”
Būs cilvēki, kas atcerēsies, ka pagājušā gadsimta 70. un 80. gados sabiedrība vai kūsāt kūsāja diskusijā, kurš duets labāk pie sirds – Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks vai Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs.
“Tajos laikos netiku par to domājis,” atklāj Mārtiņš Egliens, “bet, ja man tagad tā prasa, tad laikam man vairāk patika Ojārs un Margarita. Varbūt tāpēc, ka Ojārs bija iedziedājis Šveiku un tas man toreiz kā bērnam bija dikti pie sirds. Viktora un Noras duetu sāku novērtēt stipri vēlāk. Sākotnēji jau Nora dziedāja ar Ojāru, un tikai tad parādījās Viktors, kuru salika duetā ar Noru.
Tāpēc Ojārs izrādē arī parādās, bet tāpat jau viņi kopā bija malušies, ar vieniem un tiem pašiem autobusiem braukājuši.
Kaut arī Viktoram Lapčenokam bija daudz visādu jestru dziesmu, piemēram, “Mana mazā ūdensmeita” un kas tik vēl ne, viņš man vienmēr licies nopietnāks, nosvērtāks, savukārt Ojārs mazliet vairāk tā kā pa gaisiem, atsperīgāks, šovīgāks,” izrādes varoņus salīdzina Mārtiņš Egliens.
“Ja raksturotu kā teātrī, tad Viktors Lapčenoks vairāk būtu mīlētājs, bet Ojārs Grinbergs – raksturotāja tips.”
Bet Mārtiņam Eglienam nāksies iejusties ne tikai Paula un Ojāra Grinberga “ādā” – lomu ticis stipri daudz: viņš būs gan žurnālists, kas mēģina savākt interviju un visu stāstu salikt kopā, gan izpildkomitejas darbinieks, kas Norai un Viktoram piešķirs trīsistabu dzīvokli, un vēl, un vēl…
Arī trīs ģērbējas aizkulisēs nebūs vajadzīgas, jo izrādē spēlēšoties tikai ar atsevišķiem aksesuāriem. “Man patīk, ka spēlē atklāti, netēlojot, ka es tagad, lūk, esmu Pauls, tagad Ojārs … nē, esmu Mārtiņš Egliens un es mazliet dauzos, un te visi varam dauzīties kopā ar skatītāju,” stāsta aktieris, “un tas noņem to milzīgo pretenziju uz simtprocentīgu autentiskumu.”
Toreizējais laiks parādīsies ar konkrētiem notikumiem, arī caur braukšanu mikroautobusā, kurš nenormāli smird, bet logus nevar atvērt, jo iekšā sēž dziedātāji un viņi var apsaldēt kaklus.
Tas atklāsies caur izpildkomiteju un sistēmu, kādā toreiz varēja dabūt dzīvokli vai biļetes uz koncertiem – mēdza zvanīt Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam, bet viņi visbiežāk pat nesapratuši, kas vada otrā galā…
Septiņdesmito gadu noskaņas palīdzēs uzbur tautā iemīlētās dziesmas “Savāda vasara”, “Atvadas vasarai”, “Rudacīte”, Spītība ir mana māsa”, “O’Lamara”, “Pusnakts balāde”, “Tā diena”, “Mēmā dziesma”, “Salds itāliešu kino” un daudzas citas no Noras un Viktora repertuāra. Ar ansambli “Modo” slavenais duets ir iedziedājis četras lielās un piecas mazās vinila skaņuplates, katru triju miljonu metienā.
