“Lai labais uzvarētu, ir jānostājas tā pusē.” Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru 15
Autors: Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 26. oktobrī, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos otrais šīs sezonas jauniestudējums Lielajā zālē – Regnāra Vaivara luga “Suņu ciema Nelaimes lācis” paša autora režijā.
Režisoram Regnāram Vaivaram raksturīga gan tekstu radoša pārrakstīšana, pielāgojot iecerētajam izrādes vēstījumam, gan daudzi iestudējumi “pēc motīviem”. Viņš vienmēr centies meklēt savu teātra valodu un pelna ievērību ar unikālo autorību un oriģinālo interpretāciju.
Bet nu skatītājiem vērtēšanai tiks nodota Regnāra Vaivara pirmā paša rakstītā luga, ko viņš pats arī iestudē. Viss notiek mūsu dienās, bet autors apzināti izvairījies no konkrētiem vietvārdiem, jo darbība varētu noritēt jebkur. Tas būs ceļojums, paliekot uz vietas. Kas notiek, kad “pagriez otru vaigu” sastopas ar “aci pret aci un zobu pret zobu”…
– Esat teicis, ka jūs ietekmējusi kinorežisora Larsa fon Trīra filma “Dogvila”, stāsts par Holivudas zvaigznes Nikolas Kidmenas atveidoto Greisu, kura, bēgot no bandītiem, rod patvērumu, bet vēlāk tiek paverdzināta un izvarota vientuļā kalnu ciematā, par ko meitenes tēvs, mafijas boss, pēcāk atmaksā ciema iedzīvotājiem, nogalinot vīrus, sievas, bērnus…
R. Vaivars: – Manā lugā savā ziņā, iespējams, atbalsojas Larsa fon Trīra šķietami nežēlīgais, diezgan provokatīvais skatījums gan uz indivīdu, gan sabiedrību, kas atklājas kā “Dogvilā”, tā citās viņa filmās. Man šķita, ka pašreizējais brīdis pasaules vēsturē un manā dzīvē saskan ar to, par ko jau daudzus gadus runā Larss fon Trīrs. Un te es par viņu vairāk runāju nevis kā pasaulē slavenu kinorežisoru, bet domātāju, stāstnieku, viedokļu līderi.
– Bet lugas nosaukums “Suņu ciema Nelaimes lācis” katram, kas kaut mazliet zina latviešu literatūru, raisīs asociācijas gan ar Andreja Upīša pasaku “Sūnu ciema zēni” par trim laimes meklētājiem pasaulē, gan par reālu pasaku nodēvēto lugu “Laimes lācis”, kopš kuras sarakstīšanas 1923. gadā tagad, starp citu, aprit tieši simt gadi.
– O! Kā jau latviešu literatūrā audzis latviešu režisors, es ļoti labi zinu minēto klasiķa darbu, bet šo faktu nebiju pamanījis. Manas lugas ironiskajā nosaukumā vairāk esmu ietvēris latviešu dzīves ziņu vai drīzāk mūsu priekšstatu par to. Un arī to, kā šo pieņēmumu pieredze atbalsojas šā brīža pasaules notikumos. Bet tie, kas gribēs, manā lugā pilnīgi noteikti kaut ko atradīs arī no Upīša.
– Jūsu lugā darbojas Aklā Andra Jēkabsone un Nespējīgā Toma, un Smukā Filipa. Varoņu vārdos iekodēta rakstura būtība kā Upīša “Laimes lāča” Tauķienē, Sīkulienē…
– Gan jā, gan nē. Es lugās spēlējos ar varoņu vārdiem tajā nozīmē, ka bieži vien autora dotais lugas varoņa vārds par viņu rada maldīgu priekšstatu un tēla būtība atklājas vēlāk. Un bieži vien tā ir pretēja gaidītajam.
– Bet visnotaļ sagaidāms bija tas, ka nekāda Laimes lāča patiesībā nav, un Upīša lugā tā galu galā izrādās lāčādā ietērpusies čigāniete…
– … kura nospēlē to, ko cieminieki vēlas redzēt. Un tā jau arī dzīvē lielākoties notiek. Bet tu cilvēkam vari būt gan laimes, gan nelaimes lācis. Un tas ne vienmēr ir tieši saistīts ar taviem nodomiem. Tev pašam var šķist, ka nes cilvēkiem laimi, bet patiesībā atnes vislielāko nelaimi. Latviešiem ir arī tāds visiem zināms teiciens – no vilka bēgsi, uz lāci uzskriesi.
Ja tu sāc spēles ar sātanu vai Dievu, vai kaut ko stiprāku par sevi, nekad nezini, ar ko viss beigsies. Toties vari būt pārliecināts, ka tam būs attiecīgas sekas. Bet, turpinot par pretējo gaidītajam, suņi, piemēram, ir dzīvnieki, kurus cilvēki lielākoties apzināti audzina niknus. Jo jāsargā saimnieka īpašums. Taču sunim nav vajadzības pierādīt pretējo – to, ka viņš ir nevis nikns, bet labs. Suns vienkārši tāds – labs – var būt. Drīz jau divi gadi, kopš man mājās ir dobermanis.
Mēs abi ar [sievu] Madaru suņuku esam audzinājuši, cik vien labsirdīgu iespējams. Un nu man bail, ka būs jāaizsargā no citiem suņiem. Daudzi pat neiedomājas, ka mūsējais ir dobermanis, bieži vien par to nākas pabrīdināt, jo viņam nav arī ierasti apgraizīto smailo ausu. Bet runa jau ir par to, kā un ko tu audzini. Un stāsts nav tikai par suņiem. Vislabākie cilvēki ir tie, kuri pārlieku nenodarbina sevi, lai pierādītu citiem šo savu rakstura iezīmi.
Un tas viņiem vienkārši ļauj darīt labas lietas. Bet liela daļa ļaužu savu laiku pavada, radot iespaidu par sevi kā labu un krietnu cilvēku, kas bieži vien tā nebūt nav. Jo skaidrs, ka katrs cenšas sevi pasniegt pēc iespējas labāk, lai tādējādi sevi labāk pārdotu (sabiedrībā, darba tirgū). Būtībā mūsu laikā ikviena cilvēka statuss sabiedrībā arī ir prece. Un jautājums – kādu cenu par savu imidžu esi gatavs maksāt?
– Tā kā pieminējām Andreja Upīša darbus, ko domājat par tēlnieka Ivara Drulles ierosinājumu piemineklim Kronvalda parkā noskaldīt pusi, simboliski no rakstnieka nošķeļot viņa personības otru pusi – politisko darboni, kurš savā laikā brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā?
– Kronvalda parkā Upītim var uzlikt galvā klauna cepuri, var pakārt kaklā plāksnīti – “kā es kļuvu par komunistu”. Bet būtu labi, ja mūsu attieksmei piemistu arī asprātība un pašironija. Jo gan jau ar daudzu šā brīža lēmēju “pieminekļiem” kādreiz notiks līdzīgi…
– Savu lugu “Suņu ciema Nelaimes lācis” esat nosaucis līdz šim nedzirdētā žanrā – par “audzināšanas romānu”.
– Tā ir mana kā autora ironija. Bet ne tikai. Jo es visā nopietnībā runāju par cilvēka pārtapšanu un viņa morālo principu pārveidošanos ekstremālās situācijās. Luga ir par to, kā sabiedrība vai tās daļa rada sev elku un tikpat viegli, cik celts uz postamenta, tas var tikt arī nodots un attiecīgu apstākļu ietekmē pārvērsts nicinājuma objektā. Man bija svarīgi likt saprast, ka lugā apspēlētais var norisināties jebkur.
Visi pēdējo gadu notikumi norāda, ka lietas, kuras šķita iespējamas tikai konkrētā vietā, apstākļos un laikā, atkārtojas atkal un atkal citās vietās un citos apstākļos. Un kā rīkoties situācijā, kurā pret indivīdu vai pret sabiedrības grupu tiek veikta vardarbība, nelikumība, pārinodarījums? Ko iesākt ar varmāku? Un ja nav neviena cita kā tikai Dievs, kas var tiesāt un sodīt, bet pāridarītājs turpina savas nelikumības un vardarbības? Klasisks jautājums: “zobs pret zobu” vai “pagriez otru vaigu”? Es domāju, ka katrs noziedznieks ļoti labi apzinās, kas ir labs un kas ļauns.
Tas no bērna kājas ieaudzināts ikvienā cilvēkā. Un nav jau tā, ka noziedznieki ik mīļu brīdi pastrādā savus ļaunos darbus. Viņi ikdienā laiku pavada pavisam citās nodarbēs. Arī tāpēc ļauno nav nemaz tik viegli pamanīt un uzreiz atpazīt. Un vēl – lielākoties mēs savu priekšstatu par ļaunumu balstām tajā, kurā robežas pusē tajā brīdī atrodamies. Tāpat kā ar Andreju Upīti. Kad nu esam nostājušies otrā pusē, sakām – viņš ir slikts, jo kļuva par komunistu…
Man ir pārliecība, ka par nodarītajiem noziegumiem sevi visvairāk šausta to izdarītājs pats. Varmākas iekšējie pārmetumi būs sāpīgāki nekā jebkurš sods. Tāpēc varam pieņemt, ka jebkurš noziedznieks un agresors ir jāsoda obligāti un tūliņ pat, kaut vai tādēļ, lai pasargātu viņu no vēl lielākām mocībām. Mūsu piespriestais sods viņam ir žēlsirdība, lai nenoasiņo, sevi šaustīdams. Bet pāridarījuma piedošana ir līdzjūtīga līdzdalība noziegumā. Ir situācijas, kurās nežēlība ir daudz līdzjūtīgāka, konstruktīvāka un mazāk postoša nekā [bezgalīga] mīlestība.
Ja paraugāmies uz jebkuru vēstures notikumu, kad noticis noziegums un pārkāpums pret cilvēci, tas jau savā ziņā bijis prognozējams iepriekš pēc daudzām un dažādām pazīmēm. Un nodarījumā ne vienmēr iesaistīts tikai un vienīgi pats agresors. Līdzatbildīgi ir arī cilvēki, tā sabiedrības vai pasaules daļa, kura tā kā ļāvusi konfliktam nobriest un nonākt līdz noziegumam, vardarbībai. Tajā netieši iesaistīti daudzi cilvēki. Un daudzi no tiem, kuri humāni skatās uz pasauli, bieži vien ļauj agresoram iegūt pārliecību, ka viņš paliks nesodīts.
– Kādu uzdevumu devāt lugas grima un kostīmu māksliniecei Madarai Botmanei?
– Mēs ar Madaru par visu izrunājāmies jau šā darba iecerē. Rakstot lugu, es kādu tās fragmentu viņai palasu priekšā, pavaicājot, kā šķiet, vai uz papīra uzliktais iedarbojas tā, kā esmu iecerējis. Kā pasaulē vai manā, mūsu abu un nu jau mūsu visu triju – ieskaitot arī mūsu dēliņu Zemgu – dzīvē notiekošo varu atspoguļot savā darbā? Vai tajā, kas mani satrauc, spēju ko mainīt vai paskatīties negaidīti no cita aspekta? Lugā mēs rādām sabiedrības daļu, kas kādu laiku dzīvojusi nosacītā izolācijā no pārējās pasaules.
Līdz ar to šis apstāklis nosaka gan to, kā šie cilvēki ģērbjas, būdami ārpus pasaules modes, gan viņu domāšanu. Un stāsts ir arī par to, cik ātri cilvēki gatavi savu unikalitāti nomainīt pret kaut ko trendīgu vai par brīvu dabūjamu. Cik ātri cilvēks gatavs pakļauties pasaules diktātam modē, sadzīvē, domāšanā. Ir tāds slavens fenomens, ko angliski sauc par kargo kultu. Otrā pasaules kara laikā Klusā okeāna salās, kur tika izvietotas Amerikas karabāzes, līdz tam vietējie iedzīvotāji dzīvoja vai kā akmens laikmetā. Un nu viņi pēkšņi saskārās ar iespēju par brīvu dabūt mantas, dažādas lietas.
Lidmašīnu atvestas, tās krita no debesīm. Kad karabāzes tika likvidētas, iezemieši palika neziņā, un sāka ko līdzīgu svešajām lidmašīnām izgatavot paši no salmiem. Gaidot, kad debesīs atkal parādīsies īstās un viņus aplaimos. Ļaudis vai pielūdza šo jauno pašdarināto fetišu. Šajā parādībā var saskatīt daudz paralēļu ar mūsdienu galvenajām pasaules reliģijām, kuras cilvēki, tāpat kā Svētajos rakstos teikto, izmanto savas rīcības pamatošanai un aizstāvēšanai. Reliģija ir kļuvusi par preci. Tāpat kā žēlsirdība.
– Cik lielā mērā aktieriem ļāvāt radoši veidot savus tēlus?
– Ja luga ir mana, tas nebūt nenozīmē, ka teksts ir kaut kas sakrāls. Aktiera spēja improvizēt ar jēgu ir daudz vērtīgāka nekā precīzi izrunāts iemācīts vārds. Spēja improvizēt nozīmē tēmas izpratni. Un es aktieriem ļauju diezgan lielu brīvību, pat mudinu uz to.
– Vai pats ticat taisnīguma un labā uzvarai?
– Pilnīgi noteikti. Lai labais uzvarētu, ir jānostājas tā pusē. Un ir situācijas, kurās vienkārši labajam ir jāuzvar. Bet es nekad nenosodīšu arī tos, kuri “griezīs otru vaigu”. Tā ir katra cilvēka izvēle, kā viņš cīnās ar ļaunumu.
