Valsts žēlo naudu cilvēka cieņpilnai aiziešanai – mērķis ieviest hospisa pakalpojumu atkal tiks novilcināts 17
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut gan Veselības ministrija un Labklājības ministrija vēlas, lai 2024. gadā visā valstī tiktu nodrošināti hospisa pakalpojumi jeb cieņpilna aprūpe cilvēka dzīves pēdējos mēnešos, tomēr naudas trūkuma dēļ, visticamāk, šis mērķis atkal tiks novilcināts.
Kā vakar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē paziņoja Finanšu ministrijas Labklājības sfēras finansēšanas nodaļas vadītāja Anita Čemme, ja nepieciešamajam finansējumam netiks norādīti avoti, tad tas netikšot iekļauts nākamā gada valsts budžeta likumprojektā. Šie avoti nav zināmi.
Labklājības ministrija aprēķinājusi, ka hospisa aprūpei visā valstī gada garumā būtu nepieciešami deviņi miljoni eiro. Ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece Sigita Rozentāle deputātiem skaidroja, ka, iespējams, šis finansējums būšot mazāks, jo ministrijas aprēķini vēl tiekot precizēti.
Hospiss ir paliatīvās aprūpes beigu posms un ietver gan veselības aprūpes pakalpojumus (piemēram, atsāpināšanu, brūču un izgulējumu aprūpi), gan arī sociālo aprūpi (aprūpētāju, sociālo darbinieku, nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus), gan arī psiholoģisko atbalstu, tai skaitā tuviniekiem.
Labklājības ministrija ir sagatavojusi grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, lai hospisa aprūpi īstenotu nevis tikai pilotprojektu veidā, bet lai par to pilnībā atbildību uzņemtos valsts, proti, Veselības ministrija un Labklājības ministrija. Pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, saņemšanas, piešķiršanas, pārtraukšanas un izbeigšanas nosacījumus un kārtību noteiktu Ministru kabinets.
Līdz šim nevienā likumā nebija noteikts, kas ir hospisa aprūpe, tāpēc likums ir papildināts ar pantu, kurā norādīts, ka tikai ārstu konsilijs noteiks, vai attiecīgajam pacientam pienākas hospisa aprūpe. Kā kritērijs ir ņemta paredzamā dzīvildze – tai jābūt līdz sešiem mēnešiem. Šis jautājums vakar radīja nelielas domstarpības komisijas deputātu un uzaicināto personu vidū, jo, kā sacīja ģimenes ārste un deputāte Līga Kozlovska (ZZS), neviens nav Dievs zemes virsū un nevar paredzēt, kad cilvēks aizies mūžībā.
Ko darīt, ja nodzīvo ilgāk?
Sociālā uzņēmuma “Hospiss māja” pārstāve Žanete Jansone pastāstīja, ka uzņēmuma veiktajā hospisa projektā, kas tika īstenots no 2021. gada oktobra līdz šā gada martam, no 136 mirstošiem cilvēkiem bijis viens gadījums, kad ārsts pieņēmis lēmumu, ka hospisa aprūpe ir jāpārtrauc, jo pacienta veselības stāvoklis tā uzlabojās, ka viņš spēja pilnībā funkcionēt un, iespējams, nodzīvos vēl vairākus gadus. “Ārsts, nevis konsilijs ik pēc sešiem mēnešiem varētu pārskatīt pacienta veselības stāvokli un pieņemt lēmumu, vai pakalpojumu nepieciešams turpināt,” uzskata Ž. Jansone.
Ko nodrošinās no 1. oktobra
Nevarētu teikt, ka nedziedināmi smagu cilvēku cieņpilnai aiziešanai mūžībā šā gada valsts budžetā nav paredzēts ne cents. Veselības ministrijai šim mērķim ir piešķirti 1,7 miljoni eiro, taču tā nevar nodrošināt pilna spektra pakalpojumus, ja hospisa aprūpē nepiedalās arī Labklājības ministrija. Labklājības ministrijas pārstāve Rozentāle pastāstīja, ka veselības ministre Līga Meņģelsone un labklājības ministre Evika Siliņa vienojušās, ka stratēģiskais iepirkums paliatīvās aprūpes pakalpojuma sniedzēja izraudzīšanai startēšot kopā ar Labklājības ministrijas iepirkumu.
“Tas nozīmē, ka no 1. oktobra hospis aprūpes pacientiem visā valstī tiks nodrošināta ne tikai veselības aprūpe, bet arī sociālā aprūpe, tajā skaitā psihoemocionālais atbalsts un arī atbalsts tuviniekiem,” sacīja Rozentāle.
Kur tad Labklājības ministrija ņems naudu? S. Rozentāle skaidroja, ka, lai nodrošinātu šo pakalpojumu no 1. oktobra, finansējums būšot jāmeklē ministrijas iekšienē. Ja naudu neatradīšot, tad hospiss būšot bez sociālās aprūpes…
Atlaiž pusi darbinieku
Pagaidām hospisa aprūpe mūsu valstī balstās tikai un vienīgi uz pilotprojektiem un aptver tikai atsevišķus reģionus.
Biedrība “Latvijas Samariešu apvienība” ir noslēgusi līgumu ar Labklājības ministriju par sociālās aprūpes sniegšanu ļoti smagiem slimniekiem mājās Rīgā un Pierīgā, kā arī Latgalē. Tam no valsts budžeta ir atvēlēti 596 000 eiro. Taču šiem cilvēkiem nepieciešama arī veselības aprūpe, kurai nauda nav paredzēta.
Biedrības vadītājs Andris Bērziņš pastāstīja, ka šā projekta ietvaros vienlaikus tiekot aprūpēti 25 pacienti Rīgā un Pierīgā un ka no aprīļa šo pakalpojumu saņemšot arī Rēzeknes pilsētas un novada iedzīvotāji.
Bērziņš uzskata, ka veselības aprūpes sistēmai ir jābūt daudz elastīgākai un jānodrošina smagi slimu cilvēku ārstēšana, veicot nepieciešamās medicīniskās manipulācijas ārpus rindas. “Hospisa klienti stāv tajā pašā rindā, kur visi citi. Viņiem tik daudz nav atlicis, lai varētu mēnešiem gaidīt uz vienu vai otru manipulāciju,” sacīja biedrības vadītājs.
Diemžēl, kamēr valsts vilcinās ar pilnvērtīgas hospisa aprūpes izveidi, tikmēr darbu pamet tie, kuri šajā jomā strādājuši. Sociālais uzņēmums “Hospiss māja” sadarbībā ar Labklājības ministriju vairāk nekā gadu veica pilotprojektu, tika augstu novērtēts, bet valsts finansējums ir beidzies un uzņēmumam pašam ir jāmeklē nauda, lai turpinātu labi iesākto. Uzņēmuma direktore Ilze Neimane-Nešpora pastāstīja, ka bijusi spiesta atlaist pusi darbinieku. Patlaban šis uzņēmums sniedzot tikai maksas pakalpojumus hospisa aprūpē – daļu maksājot pacients, bet daļa tiekot savākta ziedojumos ar “ziedot.lv” palīdzību.
I. Neimane-Nešpora: “Ja valstī nav hospisa, tad viss izmaksā trīsreiz vairāk – cilvēki zvana ātrajai palīdzībai, kur viens izsaukums izmaksā ap 300 eiro. Neatliekamās palīdzības dienesta brigādēm jāglābj dzīvības, nevis jābrauc pie onkoloģiskajiem pacientiem novērst sāpes. Slimnīcās izdevumi to slimnieku ārstēšanai, kuriem nepieciešama hospisa aprūpe, ir ļoti lieli. Hospisā nav ne intensīvās terapijas, ne ātrās palīdzības. Tur ir uzraudzība visu diennakti, atsāpināšana, aprūpētājs un uzraugošā medicīnas māsa.”
Ilga un sāpīga aiziešana
Vidēji ik gadu Latvijā nomirst aptuveni 29 000 iedzīvotāju.
No tiem tikai 10% piedzīvo ātru nāvi. Tas nozīmē, ka 90% mirstošu cilvēku un viņu tuvinieki saskaras ar fiziskām un psiholoģiskām problēmām, jo veselības aprūpes sistēma nenodrošina mirstošu cilvēku aprūpi.
Avots: Sociālais uzņēmums “Hospiss māja”
