“Zelenskis ļoti labi apzinās situācijas dramatismu.” Saruna par NATO samitu ar Ivaru Ijabu 88
Lietuvas galvaspilsētā Viļņā darbu sācis NATO samits. Drošība reģionā, Eiropas valstu investīcijas aizsardzībā un kāds varētu būt iespējami labākais scenārijs procesā par Ukrainas iestāšanos aliansē? Par to saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Ivaru Ijabu, Eiropas Parlamenta deputātu (Attīstībai/Par!), politikas zinātņu doktoru.
Velta Puriņa: Sāksim ar NATO. Drošība reģionā ir pāri visam, lai kādi jautājumi tiktu izskatīti, viss ir pakļauts drošības stiprināšanai, varbūt sevišķi šeit, austrumu pierobežā?
Ivars Ijabs: Jebkurā gadījumā mūsu dalība NATO ir mūsu valsts drošības pamats un tieši tāpēc tas, kas šajās dienās notiks Viļņā, vistiešākā veidā mūs ietekmē un mums tam ir rūpīgi jāseko līdzi. Nopietni runājot, tie atslēgas jautājumi jau mums visiem ir zināmi: pirmkārt, stāsts par Ukrainas statusu un uzņemšanu aliansē, kurā mēs nevaram atļauties kārtējo abstrakto formulējumu “varbūt kaut kad nākotnē”, un otra lieta, tas, kas jau pēdējās dienās pozitīvā ziņā ir izskanējis Latvijā, proti, mums ir vajadzīgs lielāks NATO karaspēks šeit uz vietas. Kanādieši ir izrādījušies ļoti pretimnākoši un ir to apsolījuši. Tagad mums pašiem ir jāpiestrādā, lai, piemēram, uzceltu to pašu Sēlijas poligonu, lai viņiem ir šeit kur izvietoties un viņi patiešām var būt efektīvi. Tādā ziņā NATO samits būs interesants, primāri ar to – pie kāda formulējuma NATO valstis nonāks, lai patiešām Ukrainai būtu skaidra perspektīva.
Visi atceras 2008. gadu, kas ļoti negatīvā ziņā ir iegājis vēsturē. Proti, kad apsolīja Ukrainai un Gruzijai vietu NATO kaut kad, kaut kā, un beigu beigās, protams, nekāda skaidra rīcība netika sniegta, savukārt Krievija to brutāli izmantoja kā kārtējo ieganstu savai agresīvajai attieksmei. To nevajadzētu atkārtot. Protams, arī nedomājot tikai par to mirkli, kad Ukraina pilnībā iestāsies NATO, bet arī par to, kas notiek šobrīd. Tas ir tas stāsts par drošības garantijām, lai Krievija saprastu, ka Rietumi netaisās pārtraukt apgādāt Ukrainu ar bruņojumu un palīdzību. Šis signāls ir nemazāk svarīgs.
Medijos bija intervija ar bijušo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko. Lasot intervijas atrafarējumu, man šķiet, ka Porošenko kungs saasina situāciju – “Mums saka, ka NATO durvis ir atvērtas, bet mūs pa tām iekšā nelaiž” – tā es secinu kā lasītāja un klausītāja.
Tas ir pavisam loģiski. Protams, ka Porošenko kungs, kurš arī nav pirmo dienu politikā un būdams Augstākās Radas deputāts, to saasina un būtībā pasaka to, ko, iespējams, taisnā tekstā nesaka Zelenskis, ka galu galā mēs vairāk nevaram gaidīt, atkal barosiet mūs ar solījumiem vai arī reāli pateiksti kā un kad tas notiks. Skaidrs, ka NATO šī izpratne ir pietiekami augsta.
Šobrīd mēs nevaram atļauties no garo, birokrātisko procedūru attiecināt uz Ukrainu, kura, piemēram, miera laikos tika attiecināta uz Latviju līdz 2004. gadam, proti, solīti pa solītim un tad visu “čekojam”, ja viss beigās – tad kļūsies par dalībvalsti. Attiecībā uz Ukrainu to vienkārši nevar atļauties, tāpēc ka Ukraina ir pavisam citā situācijā un patiesībā šobrīd karo NATO vietā ar vienu brutālu agresoru, kurš apdraud visu Eiropu un Rietumu pasauli.
Jūs kā politikas zinātņu doktors, vai Jums bija tāda nojauta, ka kādā brīdī arī Ukrainas prezidents Zelenskis brauks uz NATO samitu vai nē?
Es domāju, ka Zelenska kungs ļoti labi apzinās situācijas dramatismu, un apzinās savu lomu tajā. Jo skaidrs, ka Ukraina šobrīd patiešām cīnās lielā mērā Rietumu vietā, un ja tajā samita nespēj pielemt neko tādu, ko Zelenskis var pēc tam atvest mājās savai tautai, kas ar ieročiem rokās un milzīgiem cilvēku upuriem šobrīd cīnās, tad ziniet, viņam tur nav jābrauc. Es domāju, ka ļoti daudziem šis signāls ir aizgājis un cik es saprotu, rezultāts Zelenska kungam varētu būt pieņemams. Bet skatīsimies uz formulējumiem. Šīs divas dienas būs ļoti interesantas.
Turcijas prezidents Erdogans paziņojis, ka Turcija neliks šķēršļus Zviedrijas uzņemšanai NATO, bet par to vēl jau ir jānobalso parlamentam. Vai tur var parādīties vēl savādāki viedokļi?
Pazīstot Erdogana kunga personu, es domāju, ka diezin vai viņš gribētu pieļaut situāciju, ka viņš pasaka kaut ko vienu publiski Stoltenbergam, pēc tam viņš aizbrauc atpakaļ mājās un izrādās, ka viņa paša Turcijas parlaments nav gatavs viņu atbalstīt. Es nedomāju, ka viņš kaut ko talīdzīgu grib. Bet skaidrs, ka tā ņemšanās ir bijusi pietiekoši liela un, protams, tādā ziņā Turcija ir īpaša Eiropas un NATO valsts tajā nozīmē, ka viņam vienmēr ir bijis ļoti svarīgi parādīt sevi kā tādu patstāvīgu lielvaru, kas pati spēlē savu spēli.
Te jau mēs redzējām, kā zinām fonā ir arī jautājums par F-16 piegādi no amerikāņiem, ko citas NATO dalībvalstis nav gribējušas redzēt, saprotu, ka šis jautājums ir atrisinājies par labu Turcijai. Tad mēs dzirdējām arī visādas norādes Eiropas Savienības virzienā, ka “jūs patiesībā negribat turpināt ar mums iestāšanās sarunas, lūdzu risiniet to, jo pretējā gadījumā mēs arī nebūsim īpaši draudzīgi”, kā zināms, tur ir jautājumi par Grieķiju, Kipru un tā tālāk. Bet beigu beigās risinājums bija pozitīvs, kas nozīmē to, ka Erdogana kungs, neskatoties uz savām reģionālajām ambīcijām, tomēr ir vēstures pareizajā pusē.
Jūs jau sarunas pašā sākumā izteicāties, ka, piemēram, Kanāda ir gatava pastiprināt mūsu aizsardzības spējas ar savām iespējām, bet kādi ir plašāki Latvijas uzstādījumi vai prioritātes, par ko runāt un atgādināt NATO samitā?
Viena no lietām ir tā, ka mēs, kā zināms, esam pacēluši un arī turpināsim celt savu aizsardzības budžetu, tāpēc ka mēs saprotam, ko nozīmē šī brīža situācija un ko nozīmē Krievija kā kaimiņš. Veselai virknei NATO dalībvalstu, ieskaitot Vāciju, joprojām tie 2%, tas slieksnis, no kura vajadzētu celt uz augšu, liekas kaut kas ļoti tāls un abstrakts. Līdz ar to tā ir lieta par ko mums ir jārunā un jāturpina runāt, jo Eiropas kopējā aizsardzības spēja, būsim godīgi, nav atkarīga tik daudz no Eiropas Savienības, bet gan no tā, kā pašas dalībvalstis ieguldās savā aizsardzībā.
Tad, protams, viena lieta, par ko mums ir jādomā – ne jau tikai tie zaldāti ir vajadzīgi. Ir vajadzīgas arī iespējas. Teiksim tā, ja nu gadījumā, nedod Dievs, kaut kādas krīzes gadījumā ar Krievijas Federāciju ir jābūt efektīvām spējām dot triecienu pa Krievijas stratēģiskajiem objektiem, nevis tikai šeit izvietot zaldātus. Tās ir tās lietas par ko ir jādomā, tāpēc es saprotu, ka šīs nedēļas sākumā ir prezentēti jaunie reģiona aizsardzības plāni.
Vēl tāds ilgtermiņa jautājums – skaidrs, ka jebkura šāda darbība nav vienkārši tikai karaspēks un munīcija. Tas ir arī jautājums par loģistiku, proti, visi mūsu ceļi, ostas, tai skaitā, arī “Rail Baltica”, kas patiesībā šobrīd tik rožaini nemaz neizskatās. Mums ir ar visām šīm lietām jāiet uz priekšu, karadarbība mūsdienās ļoti lielā mērā ir loģistikas jautājums – kā piegādā bruņojumu, kā piegādā materiālus, kā piegādā cilvēkus. Un Baltijas valstis vienmēr ir bijušas tādā jūtīgākā situācijā.
Jūs esat Eiropas Savienības aizsardzības iepirkumu un munīcijas rūpniecības palielināšanas viens no virzītājiem un viens no galvenajiem ziņotājiem. Kādēļ šobrīd ir vajadzīgs pievērst tik lielu uzmanību specifisku likumu veidošanai? Vai tiešām armijas noliktavās munīcijas krājumi izsīkst?
Uz Jūsu pēdējo jautājumu atbilde ir jā, tāpēc ka mēs palīdzam Ukrainai. Cik lielā mērā katrā dalībvalstī tie izsīkst, tas, kā zināms, ir konfidenciāla informācija, bet skaidrs, ka īpaši valstis, kas atrodas mūsu reģionā, mēs esam ievērojamu daļu no saviem bruņojuma materiāliem nodevuši ukraiņiem, lai viņi varētu efektīvi aizsargāties. Savukārt Eiropas Savienības pienākums ir palīdzēt mums tos krājumus atjaunots. Protams, atkal viena lieta ir tas, ko dara Eiropas Savienība, bet otra lieta, ka dalībalstīm būtu jābūt diezgan enerģiskām tajā, lai atjaunotu savu militāro industriju.
Tās programmas, par kurām Jūs runājat un kur man pašam tiešām ir bijusi iespēja pielikt roku, pirmkārt, Eiropas valstīm ir jāiepērk bruņojums kopīgi gan tāpēc, ka tas palīdz bruņojuma savstarpējai savienojamībai, piemēram, lai mēs varētu no citām dalībvalstīm aizņemties vai aizdot ieročus nepieciešamības gadījumā, otrkārt, tas būtu arī elementāri lētāk pirkt kopā, tāpēc mēs pirms divām nedēļām ar Komisiju un Padomi noslēdzām trialogu par 300 miljonu aizsardzības iepirkumu paketi, kurā Eiropas Savienība atbalstīs dalībvalstu kopīgus iepirkumus. Domāju, ka tur Latvijai arī būs ko pateikt un kur pievienoties.
Otra lieta ir munīcija kā tāda. Šobrīd diemžēl ir tā, ka viss tas, kas līdz šim Eiropā ir saražots gada laikā munīcijas ziņā, ir tas, ko ukraiņiem vajag divu nedēļu laikā, lai viņi varētu sevi aizsargāt. Iedomājieties tos mērogus. Mēs ražojam stipri par maz, lai varētu šobrīd palīdzēt Ukrainai un vienlaikus arī paši būt drošībā. Līdz ar to Eiropas Komisijai ir munīcijas programma, kur Eiropas Savienība dod tiešā veidā naudu munīcijas ražotājiem, viņi ir diezgan daudzās Eiropas Savienības valstīs, lai vienkārši atjaunotu ražošanu.
Ziniet kā, pēc Aukstā kara beigām uz aizsardzības industriju daudz kur Eiropā skatījās diezgan augstprātīgi un nolaidīgi. Tagad izrādās, ka tas nav tik vienkārši, tāpēc ir jāpiedabū, lai mūsu bruņojuma rūpnīcas elementāri sāktu atkal ražot. Bet nevis tā, ka aploksnē tagad iedos naudu un tur kaut ko sāks… Aizsardzības industrija, tas ir ilgtermiņa stāsts.
Visu sarunu ar Ivaru Ijabu skaties video!
