Zelenskis: Jau 23. februāra vakarā mēs saņēmām pirmos ieročus no Latvijas. Paldies, kamēr citi meklēja atrunas, jūs rīkojāties! 0
“Paldies, cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Pirmkārt, paldies par siltiem vārdiem, paldies par šo atbalstu! Un, godātais premjera kungs, deputāti! Saeimas deputāti! Cienījamā Latvijas tauta! Esmu priecīgs, ka man ir iespēja uzrunāt jūs un, pirmkārt, pateicoties par to visu palīdzību, kuru Ukraina saņēmusi no Latvijas,” uzrunājot Saeimu 26. maijā, teica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
“Jūs uztverat mūsu cīņu par brīvību kā savu, un tas tiešām ir tā, jo pie mums Ukrainā tiek lemts par likteņiem, par mums visiem, par Eiropas iedzīvotājiem. Ar cīņa, kuru uzsākusi Krievija pret mūsu valsti, pret Ukrainu, un tajā pašā laikā, pret brīvību, pret visu brīvību, visu kaimiņu brīvību, tiek noteikts, kas dominēs Eiropā tuvākā nākotnē, tuvāko 10 gadu laikā. Vai tas būs taisnīgums katrai tautai, ko mēs vēlamies, vai arī Krievija par galvenajiem vārdiem dažādām tautām būs padarījusi vārdus okupācija, represijas, deportācijas.
Esmu pateicīgs jums par stingro nostāju, ar kuru jūs nostājaties taisnīguma pusē. Jau pulksten 18.00 23. februārī Ukrainā nonāca stingeri – ieroči, kurus mēs saņēmām no jums. Un jau no pirmām kara dienām mēs varējām pilnā mērā pretoties Krievijas agresijai, un tas izglāba mūsu cilvēku dzīvības.
Laikā, kad citas valstis meklēja atrunas, jūs bijāt to vidū, kas rīkojās, un jūs turpināt to darīt un palīdzat mums maksimāli – gan drošības jomā, gan humānā palīdzība un parādāt savu nostāju, un attieksme pret mūsu pilsoņiem, kas atraduši pagaidu patvērumu Latvijā. Un Ukraina vienmēr atcerēsies jūsu palīdzību. Esmu pateicīgs jums par to. Paldies par šo palīdzību.
Kāpēc tā ir noticis, ka tie, kas ir stingri nostājušies, izvēlas rīkoties un var reāli palīdzēt? Tie, kam nav lielu resursu, var parādīt savu drosmi, bet citas valstis, kas ir vareni subjekti, paliek malā un neatrod sevī iespēju sniegt pat mazu procentu no tās varenības, kāda ir jums.
Kāpēc viņas pacieš kritiku par liekulību, gļēvulību, par dubultajiem standartiem, par to, ka viņas atbalsta Krievijas agresiju? Viņas to pacieš, lai paliktu nomalē, lai tikai saglabātu sakarus ar Krieviju.
Uz šiem jautājumiem varētu atbildēt ar dažādām atbildēm un, protams, bieža atbilde ir vienkārša – nauda. Ir tie, kas vienkārši meklē izdevību un ir spējīgi domāt tikai par ienākumiem, par procentiem un kontu izrakstiem. Un ir tādi, kas bezcerīgi cer, ka varēs nomierināt Krieviju, ja klusēs un necīnīsies ar agresiju pa īstam, bet īstenībā, īstenībā tie nav izšķiroši faktori, tā ir virsbūve, pamats visam ir vērtību nicināšana.
Ir cilvēki, arī no “stiprajiem” šīs pasaules cilvēkiem, kas domā, ka ne visām tautām ir nozīme, kuri uzskata, ka par kādu tautu varētu vienkārši aizmirst, lai mēģinātu saglabāt mieru. Kaut vai lai tas ir tikai pagaidu miers, tikai ilūziju miers, kura cena būs desmitiem tūkstoši cilvēku, kas tiks nogalināti, miljoni deportēti un daudziem tiks atņemta viņu dzimtene. Viņiem tas ir normāli. Miers par citu cilvēku dzīvības cenu, bet tam nav jābūt normāli!
Pagātnē, un ne tik tālā pagātnē, tāda necieņa pret citām tautām novedusi līdz briesmīgām sazvērestībām, paktiem, kas atņēma valstīm valstiskumu, kas uzkurināja karus. Miljoniem cilvēku tādēļ gājuši bojā, veselu paaudžu dzīvības tika saindētas.
Un vismaz Eiropā mēs bijām domājuši, ka Rietumu pasaule ir nonākusi pie secinājumiem pēc piedzīvotā. Bet tagad mēs atkal dzirdam, ka ir jāatdod Krievijai tas, ko viņa vēlas, it kā Ukrainai ir jāsamierinās ar to, ka kādām tautām varētu atņemt kādu fragmentu no ārpolitiskām tiesībām, jo, kā saka, kāds vēsturiskais spēks to vēlas.
Un pilnīgi nopietni ir sarunas par to, ka varētu būt kaut kādas norobežojošas līnijas uz suverēnas valsts rēķina, ka mums ir jānomierina agresors. Un mums it kā ir jāpiekāpjas. Piekāpties un vēlreiz piekāpties. Un, protams, uz tās valsts rēķina, kurai uzbruka, lai it kā agresors it kā varētu “nomierināties”, apstāties.
Un to pieprasa no valsts, kura jau ceturto mēnesi pretojas pret armiju, kas ir otrā pēc savas jaudas pasaulē. Un kas tad būs, ja kaut kas tāds notiks pret tādām valstīm, kurām ir mazāka iekšējā potenciālā aizsardzībā nekā Ukrainai? Kā pasaule palīdzēs tādām valstīm vai viņus nodos vienkārši bez strīdiem? Un tās ir ne tikai kaut kādi “pieņēmumi”, tā ir realitāte. Mūsu realitāte.
Krievija atklāti runā, ka ar Ukrainu viņi neaprobežosies, viņiem ir nepieciešamas arī citas valstis – Baltijas valstis, Polija, arī citas Eiropas valstis. Un tieši tāpēc mums ir jāatjauno pilna cieņa pret bāzes vērtībām mūsu kontinentā. Mums ir nepieciešams stingri un visos līmeņos cīnīties par principiem, par katras valsts un tautas nozīmi…. jo katrai tautai ir nozīme.
Nevienas tautas intereses nedrīkst ignorēt, nodot vai nomainīt pret kaut ko, kas vēlas nolikt šo tautu atkarībā. Kad šis princips tiks novērtēts no visiem pilnībā, tikai tad strādās Eiropas vienotība. Un tad Krievijai nebūs nekādu izredžu uzvarēt ne tikai karā pret Ukrainu, bet arī jebkādā citā karā, pret kādu citu valsti.
Runā, ka mums it kā nevajadzētu dot visus nepieciešamos ieročus. Kad par to runā, tad tiek domāts tieši tas, ka mūsu tautai ir mazāka vērtība un nozīme nekā citām tautām, nekā tām tautām, kuras var rīkoties ar ieročiem. Ja kāds runā, ka mums ir jāatdod kāds gabals mūsu zemes, jo tas ir it kā kāds nepieciešams kompromiss, tas arī nozīmē, ka mūsu tauta ir mazāk cienīga, lai vērtētu tās intereses.
Un jo vairāk, kad mūs lūdz – vēl bišķiņ, bišķiņ pagaidīt, lai uzņemtu Eiropas Savienībā. Gadus vai desmitgades. Negrib piekrist dot mums pilnvērtīgu dalību, un daži vēl pretojas un pat šaubās par kandidāta statusa piešķiršanu. Tas tikai pasvītro un uzsver to, ka nestrādā cieņas pret mūsu tautu princips, bet tam ir jāstrādā, jo, ja Krievija ies ar karu pret kādu citu valsti, nedod Dievs, pret Latviju, tad visiem NATO dalībniekiem būs jālemj, vai aizsargāt vai nē.
Ja Krievija izprovocēs kādu krīzi pierobežā vai kādā citā Eiropas valstī, visiem Eiropas Savienības locekļiem būs jālemj, vai palīdzēt vai nē. Un ko viņi varēs izlemt, ja nav cieņas, ja nebūs cieņas pret katru tautu? Mums ir jāizdara viss nepieciešamais, lai nekad nebūtu atkal skaidri redzama atbilde uz šādu jautājumu.
Dāmas un kungi, 1. martā Rīgas pilī tika pieņemts lēmums apbalvot mani ar Latvijas Republikas augstākas pakāpes ordeni – Viestura ordeni. Un tas man ir liels gods, bet es to uztveru kā apbalvojumu ne tikai manai darbībai, bet kā mūsu kopīgās cīņas apbalvojumu ukraiņu tautas cīņai par neatkarību, arī par Latvijas brīvību, brīvību Eiropai un visiem Eiropas iedzīvotājiem, kas tiešām ciena mūsu kopīgās vērtības un cer, lai Eiropa spētu būt vienota un stipra.
Mums ir nepieciešama šī vienotība, kas sniegtu drošību gan Ukrainā, gan citās valstīs, kuras varētu apdraudēt Krievijas agresija. Mums ir nepieciešams spēks un vienotība Eiropā, lai Krievija samaksātu par šo karu pilnu cenu, jo īpaši sankciju un konfiskāciju veidā.
Jāizprot uzdevums, ka karā jārada vislielākās problēmas tieši agresoram. Mums ir nepieciešama sankciju pakete, ieskaitot naftas embargo, naftas izstrādājumu embargo. Tas ir jāpieņem un jāīsteno ar vēl vērienīgākām sankcijām, lai viņi samaksātu par teroru pret Ukrainu.
Arī Latvijai kopā ar visu Eiropu ir jāierobežo Krievijas enerģētikas ieroči. Un, protams, mums ir nepieciešams visas Eiropas potenciāls, lai sauktu pie atbildības kompetentā tiesā Krieviju un visus tos noziedzniekus, kas īsteno genocīdu pret Ukrainas tautu.
Un esmu pateicīgs jūsu valstij, jūsu prezidentam Levita kungam par iniciatīvām, kas veicinās to, lai Krievijas kara noziedznieki tiešām stātos tiesas priekšā.
Dāmas un kungi! Dārgā Latvijas tauta! Mūsu vecāki cerēja, ka karš neskars mūsu paaudzi, ka mums nedraudēs tas, ko viņiem nācās pārdzīvot – okupācijas, represijas, deportācijas. Mums ir viss, lai likvidētu šos apdraudējumus un esmu pārliecināts, ka mēs to izdarīsim kopā, pamatojoties uz mūsu vērtībām!
Paldies, Latvija! Slava Ukrainai!” sacīja Zelenskis.
