Ilze Kuzmina: Kad vaimanas ir pamatotas un kad tās izskan tikai inerces pēc 7
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā studentu protesta akcija pie Ministru kabineta bija veltīta augstākās izglītības finansējumam: studenti iebilda pret to, ka Latvijas valsts augstskolas joprojām ir skopi finansētas, ka finansējums, ko no valsts piešķir katrai studiju vietai, neatbilst faktiskajām izmaksām.
Diemžēl priekšplānā gan mediji, gan daļēji arī paši studenti izvilka stipendiju problēmu, tādējādi radot iespaidu, ka studējošo galvenā rūpe ir nevis kvalitatīva izglītība, bet gan pašu maciņš.
Kādas tad ir mūsdienu studentu stipendijas? Salīdzinot ar laiku pirms aptuveni desmit gadiem, tās nebūt nav tik mazas.
Nesenie studenti vēl atceras septiņu latu stipendijas: summa tik niecīga, ka neviens, visticamāk, neuztraucās, ja neiekļuva stipendiju saņēmēju pulkā.
Daudz svarīgāk šķita tikt pie valsts apmaksātās studiju vietas, kas bija grūtāk nekā pašreiz, jo jaunu cilvēku, tātad potenciālo studentu, bija vairāk.
Tagad normālā stipendija ir ap 100 eiro mēnesī, bet iepriekšējā mācību gadā saistībā ar kovidgrūtībām tā īslaicīgi bija 200 eiro mēnesī. No nākamā studiju gada tā tiks celta līdz 140 eiro mēnesī, turklāt kovidlaika neērtību dēļ būs arī 60 eiro piemaksa.
Tātad studenti turpinās saņemt ap 200 eiro. Taču ne visi: pie stipendijām tiek vien neliela daļa studējošo. Tā patiesībā ir lielāka problēma nekā stipendiju apmērs.
Studentu pārstāvjiem, prasot papildfinansējumu, vispirms būtu jādomā par to, kā ar stipendijām nodrošināt pēc iespējas lielāku studentu skaitu, pat ja finansiālais atbalsts tāpēc kļūtu mazāks.
Nule ieviestā “Studētgods” stipendija gan vairos valsts atbalsta saņēmēju skaitu: jau no nākamā studiju gada uz 160 eiro ikmēneša stipendiju varēs pretendēt pirmkursnieki, kas nāk no vismaz trīs bērnu ģimenēm.
Uz šī fona, kad tikko pieņemti lēmumi par labu stipendiju pieaugumam un saņēmēju skaitam, studenti, kas pie valdības ēkas stāv ar plakātiem, kuros sūdzas par stipendijām, var izsaukt pat neizpratni.
Cita lieta, ka par kopējo finansējumu augstākajai izglītībai ne tikai var, bet pat vajag runāt.
Šovasar pieņemtās izmaiņas Augstskolu likumā, kas paredz mainīt augstskolu tipoloģiju un pārvaldību, prasīs arī finanšu ieguldījumu augstskolās. Reformu apspriešanas gaitā Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji solīja, ka līdz 2027. gadam augstskolu finansējumu palielinās, līdz tas sasniegs 0,5 procentus no iekšzemes kopprodukta.
Runājot par konkrētām summām, tika arī solīts papildus ieguldīt pat 400 miljonus eiro. Diez vai tādas summas var piešķirt uzreiz, viena gada laikā. Ticamāk, ka to var izdarīt pakāpeniski, taču, cik nu dzirdēts par nākamā gada valsts budžeta veidošanas procesu, būtisks papildfinansējums augstākajai izglītībai nav paredzēts.
Liels jautājums ir: kas notiks ar augstāko izglītību, kad samazināsies Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu atbalsts.
Par Eiropas naudu ir gan modernizētas augstskolu ēkas un mācību aprīkojums, gan uzlabotas studiju programmas. Plānots, ka tieši no ES naudas vismaz sākotnēji tiks maksāts arī par padomēm, kas, neraugoties uz lielo augstskolu pretestību, tomēr būs jāievieš.
Lūk, šie ir jautājumi, par kuriem pirmkārt būtu jārunā studentiem, lai izglītības politikas veidotājiem nebūtu viegli aizmirst savus solījumus. Saskaņā ar plāniem jau līdz decembrim būtu jātop zinātnes universitāšu likuma projektam, kas paredz papildu finansēšanas nosacījumus, lai sekmētu to, ka vismaz kāda Latvijas universitāte pasaules augstskolu reitingā iekļūst top 500.
Protams, naudas palielinājums vien kvalitāti neatnesīs, taču tas nu ir fakts, ka tās augstskolas, tostarp no mūsu kaimiņvalstīm, kas pasaules “topos” ir augstāk, saņem arī lielāku valsts finansējumu.
To nesen kādā rakstā ar skarbu virsrakstu “Augstākā izglītība Latvijā ir nobadināta” atzina arī Anita Muižniece, kas toreiz bija Saeimas deputāte, bet nu jau izglītības un zinātnes ministre.
Cerams, ka iesēšanās ministres krēslā nav likusi strauji mainīt viedokli.
Tajā pašā laikā jāsaprot: lai cik liels būtu finansējums, diez vai pienāks tāds brīdis, kad augstskolas teiks, ka nu gan tām naudas pietiek. Joprojām tiek piesaukti treknie gadi, kad 2008. gadā finansējums sasniedzis 243,7 miljonus eiro. Šādā līmenī finansējums joprojām nav atgriezies.
Tomēr arī treknajos gados augstskolas sūdzējās par naudas trūkumu un dažkārt zemo studiju kvalitāti attaisnoja tieši ar zemo finansējumu.
Tā ka, lai sasniegtu kvalitātes pieaugumu, palielinot finansējumu, jāmāk atšķirt, kad vaimanas ir pamatotas un kad tās izskan tikai inerces pēc.
