-Viena jūsu meita jau ir pārcēlusies uz Latviju un jūs arī gatavojaties pārcelties… 28
-Tas patiešām tā notiks, tiklīdz pabeigšu savas darba lietas Anglijā.
-Bet kas ir tas, kas jūs velk šurp? Jums taču Anglijā ir viss, kas nepieciešams nodrošinātai dzīvei.
-Latvija velk šurp. Jebkuram pusaudzim ir identitātes krīze, kad tiek meklēta atbilde uz jautājumu – kas es esmu? Es izvēlējos būt latvietis. Skolā biju vienkāršs puika, ne milzīgi izredzēts, nekā. Akadēmiskajā vidē es biju vienkārši – cilvēks, bet kad iegāju latviskajā vidē, jutos īpaši, un tieši tur es atradu savu identitāti. Man bija ļoti latviska ģimene – tēvs trīsdesmit gadus strādāja BBC monitorēšanas servisā, kur tulkoja padomju radio raidījumus. Viņš bija politiski orientēts cilvēks un, tulkojot šos raidījumus, deva ieskatu padomju pasaulē. Šis serviss joprojām darbojas, tikai ar citām tehnoloģijām.
-Uz Latviju grasās pārcelties arī jūsu dzīvesbiedrene. Interesanti būtu uzzināt, vai jūs viņu esat pieradinājis pie latviskajām maltītēm, vai tieši otrādi –jūsu ēdienkarte ir pilnībā angliska?
-Pusi uz pusi. Mana sieva vēl nav iecienījusi skābeņu zupu, bet viņa tomēr to ēd, kad pagatavoju. Audzēju skābenes, lociņus un citus latviešiem ierastus labumus. Jāteic, ka mūsu ikdiena ir samērā angliska ar latviskiem elementiem.
-Anglija bija patvērums arī karavīriem – turp nokļuva ap 4000 leģionāru. Daudzu vairs nav šajā saulē – gan to, kuriem Anglija kļuva par mītnes zemi, gan to, kuri palika Latvijā. Politiskās kaislības ap 16. marta svinībām ir saglabājušas, kaut vairs ne tik lielas, tomēr politiķiem tiek ieteikts izvairīties no ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa, jo tāda rīcība var maksāt amatu, kā tas bija Eināram Cilinskim, kurš zaudēja vides un reģionālās attīstības ministra portfeli. Kādai vajadzētu būt šai dienai jūsu skatījumā?
– Leģionāriem pienākas sava diena, jo viņi cīnījās dēļ Latvijas, nevis kādiem kungiem Vācijā. Man ir milzīga cieņa pret leģionāriem, zinu, ko viņi ir veikuši, stiprinot trimdu. Fantastiska paaudze, kas daudz ko piedzīvoja un daudz ko paveica citu cilvēku labā.
Tā ir piemiņas diena, par kuras atzīmēšanu lēmumu pieņēma organizācija “Daugavas vanagi” . Tātad sākumā tā bija organizācijas svinēta diena un tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 16. marts kļuva par leģionāru piemiņas dienu Latvijā. Kad Latvija gatavojās iestāties NATO un ES, tad uz politiķiem tika izdarīts spiediens, ka viņiem jāatsakās doties pie Brīvības pieminekļa. Cilvēki iespītējās, un pats par sevi saprotams, ka bija pretreakcija.
Man svarīgākais ir tas, ka mums ir diena, kad pieminēt leģionārus un šo fantastisko paaudzi, ko viņi pārstāv. Žēl, ka uz viņu kauliem spēlē politiku.
