-Jūs, dzīvojot Anglijā tik daudzus gadus, runājat ļoti labā latviešu valodā, arī jūsu meitas runā latviski, kaut jūsu sieva ir angliete. Savukārt jauniebraucēji vairs necenšas sagābāt mātes valodu un pārtop par angļiem un īriem paši pēc savas brīvas gribas. Vai tā ir ačgārnība vai likumsakarība? 28
-Tad mums jāatgriežas nedaudz pagātnē. Tie latvieši, kas bija spiesti doties projām trimdā, turējās kopā, viņi bija nacionāli noskaņoti un viņi pēc visiem pārdzīvojumiem bija motivēti saglabāt savu dzimto valodu un kultūru, jo viņi domāja, ka pēc pāris gadiem atgriezīsies. Mēs nevaram vainot tos, kas šodien aizbrauc no Latvijas, ka viņiem nav tā pati motivācija. Apstākļi ir mainījušies. Toreiz Anglijā iebrauca četrreiz vairāk vīriešu nekā sieviešu, gandrīz katra laulība bija jaukta. Bet pat tajās ģimenēs, kur abi vecāki bija latvieši, liels procents bērnu, kas agrā bērnībā runāja labi latviski, tomēr vēlāk aizgāja projām no latviešu dzīves. Nereti vecāki pārgāja uz kropļotu angļu valodu, jo domāja, ka tā viņu bērniem būs labāk. Tas ir laika spiediens, ikdienas vide ir angliska. Mans tēvs mēdza sacīt, ka angļu valoda nāk iekšā pa logiem. Pat tad, kad latviešu sabiedrība ir ļoti vienota, ir grūti saglabāt latviešu valodu, tas prasa spītu.
Tie, kas iebrauc šodien, to darījuši citu iemeslu dēļ nekā pēckara iebraucēji un viņiem trūkst idejiskuma, kas liek turēties par katru cenu pie latviskās identitātes. Ja bērns piedzimst Anglijā un sāk tur iet skolā, viņš tur runā angļu valodā, un vecākiem, tāpat kā es to savā laikā darīju, sāk atbildēt angliski, un arī starp brāļiem un māsām angļu valoda kļūst par galveno saziņas valodu. Tas prasa spītu no vecākiem, lai tam pretotos. Pastāv arī tāda kā mazvērtības sajūta, ka bērnam, lūk, skolā klāsies sliktāk, ja ģimenē runās latviski. Tā ir normāla parādība, ka šie bērni pārtop par angļiem, kaut gan ir ļoti žēl, ka tas tā notiek.
Pēc savas pieredzes zinu, ka tas var notikt ļoti viegli. Mana sieva runāja tikai angliski, bet es ar savām meitām runāju tikai latviski, ja kādu vārdu nezināju, to izdomāju ar latvisku galotni. Manas meitas latviskās saknes nav pazaudējušas. Tiesa, man uzaugot nebija īsts priekšstats par to, kas tā Latvija bija. Tā varēja kļūt par tādu kā Marsu, jo toreiz uz Latviju nevarēja braukt, un māte un tēvs bija saglabājuši tikai dažas melnbaltas fotogrāfijas. Biju 25 gadus vecs, kad pirmo reizi atbraucu uz vecāku dzimteni. Tas bija 1985. gads, kad notika Dziesmu un deju svētki.
