Zeķu adītājas “slepenā misija” 1
Decembra vidū no Auces uz Rīgu lielās kastēs, glīti sasaiņoti, aizceļos pusotra simta adījumu. Jau piecpadsmito gadu aucēniete Aina Laveiķe ap Ziemassvētku laiku dāvā bērniem pašas adītas zeķītes, gadu gaitā apdāvināti ap 1500 mazuļu. Par savu labdarību viņa nemēdz skaļi runāt, glabā to kā “slepeno misiju”, tomēr “Mājas Viesim” izdevās paviesoties pie noslēpumainās adītājas.
Uz sarunu Ainu Laveiķi pierunāja Auces vidusskolas bijusī kolēģe un laba draudzene Anna Fleišmane. “Pirmajā brīdī pat apraudājos, taču tad padomāju, ka mierā jau tāpat neliksies,” viņa pasmaida. “Slepeno misiju”, par kuru zināja tikai tuvākie cilvēki, no ļaužu valodām izdevies nosargāt ilgu laiku. Ne jau speciāli, bet tā viņa audzināta – ar labiem darbiem nav ko sevišķi izrādīties. Pērn uz valsts svētkiem gan viss nācis gaismā, jo bijis jākāpj uz skatuves, lai saņemtu Auces novada domes atzinības rakstu par nesavtīgu ieguldījumu labdarībā. “Afišēties man nepatīk, tāpēc tās bija kā šausmas, uztraucos, pārdzīvoju, jo neesmu taču vienīgā, daudzi cilvēki dara labus darbus,” par izjūtām pirms sumināšanas stāsta Aina, kad tiekamies viņas skolotāju mājas dzīvoklī. Viesistabā pie atpūtas krēsla grozs ar vairākiem iesāktiem adīkļiem – patīkot divas vai trīs zeķītes vienlaikus adīt “pēc izjūtām”. Turpat arī liels maiss ar noadītajām dāvanām, kas decembra vidū ceļos uz Rīgu, ar nogādāšanu piepalīdzot meita Baiba, kura tāpat kā dēls Ingars kļuvusi par rīdzinieci. Ar strauju roku adītāja zeķītes izber no saiņa uz galda un acis apžilbst no priecīgā raibuma. Valsts lielās jubilejas reizē arī viņa sagādājusi dāvanu Latvijai un uzadījusi simts pāru lielākiem bērniem un piecdesmit – tikko dzimušiem. Adījumi aizceļos uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu un Rīgas Dzemdību namu.
Anonīmā labdare
Var jau būt, ka doma pievērsties labdarībai Ainai ienāca prātā kādā adīšanas reizē. Viņai rokas mierā nekad nestāv, televizoru bez adīkļa neskatoties. Apadījusi sevi, vīru un bērnus, arī pēc pasūtinājuma tapuši džemperi, jakas, lakati un kas tik vēl ne. Adīšana ir arī pārdomu laiks, kad var pārcilāt ģimenes lietas, pasapņot par kādu jaunu ceļojumu, pa reizei atnāk kāda laba ideja darbam. Ikdiena paiet turpat Auces vidusskolā, kur trīsdesmit astoto gadu strādā par skolotāju un sākumskolas bērniem māca latviešu valodu, dabaszinības, mājturību, ir sava audzināmā klase. Kad izstudējusi pedagoģiju, atgriezusies ne tikai savā dzimtajā vietā, bet arī skolā, kuru savulaik absolvējusi.
“Impulss labdarībai atnāca laikā, kad Latvija saņēma ļoti daudz palīdzības no ārzemēm, un tad es nodomāju – vai tad paši sev arī nevaram palīdzēt? Prātoju, ko šai ziņā varētu darīt, un sāku adīt zeķītes,” stāsta Aina. Kad pārdesmit pāri bija gatavi, vajadzēja izdomāt, kam tos nogādāt. Aucē atstāt nav gribējusi, jo vēlējās palikt anonīma. Salikusi kastē un nogādājusi uz Tērvetes bērnunamu. “Un neviens nezināja, kas es esmu,” viņa priecīgi piebilst. Nākamajā gadā zeķītes aizceļojušas uz Latvijas Sarkanā Krusta Dobeles komitejas biroju – tāpat kā iepriekš piezvanījusi, aizvedusi un, nenosaucot vārdu, atstājusi dāvanu.
Kur staigā Ainas zeķītes?
Sākoties labdarības akcijai “Eņģeļi pār Latviju”, kopā ar vīru mērojusi ceļu uz Rīgu. “Atceros, ziedojumus togad varēja atstāt teltī pie Operas nama, man tas ļoti patika, jo nevienam nebija jāsaka, ka tie ir no manis.” Gluži bez atskaņas skaistās zeķītes neizpalika – kolēģes, kas skatījās akcijas norisi televīzijas pārraidē, bija ievērojušas pieminam viņas ziedojumu. Tas šķitis aizkustinoši.
Mantu dāvināšanas vietā stājās naudas ziedojumi, bet Ainai gribējies turpināt adīt un dāvināt. Palīgos nākusi meita, un zeķītes ar prieku ņēmuši pretim Rīgas Dzemdību namā, pēdējos gadus viņas dāvanas nonāk Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.
Draugi bieži vien jautājot – vai zini, kur tavas adītās zeķītes staigā? “Nezinu, bet tāpat laba sajūta,” atbild rokdarbniece. Ar labdarību gan mēdzot būt dažādi. Līdzās cilvēkiem, kuri par saņemto palīdzību ir pateicīgi un priecīgi, sastopami arī tādi, kam nekad nav gana. “Viņi tikai ņem un ņem, un vēl saka – dodiet vēl! Ar uzskatu, ka kādam ir pienākums viņiem dot, jau izaugušas vairākas paaudzes, turpinot šādu dzīves modeli nodot arī saviem pēcnācējiem,” spriež Aina. Viņai nešķiet pareizi, ka ļaudis spēka gados algotu darbu nestrādā, pārtiek tikai no pabalstiem, žēlojas, ka slikta dzīve, bet paši pat pirkstu nepakustina, lai tā būtu labāka. “Man ir savs dārzs, uz kuru dodos katru dienu pēc darba un nostrādāju tur vēl kādu stundu pusotras. Skatos, turpat jauna ģimene, vīrs un sieva, iztiek no sociālajiem pabalstiem, bet dārza viņiem nav – būtu kaut kartupeļus sev izaudzējuši!”
Tā ir atkarība…
Kad zeķīšu kastes atdotas, Aina atkal ķeras pie adīšanas. “To jau var saukt par atkarību,” viņa pajoko un turpina: “Pa kādai dienai atpūšos, bet tā man vajag adīt katru dienu.” Savulaik ņēmusi adīkli līdzi arī izbraucienos, bet reiz kāds aizrādījis, vai tiešām nevarot likties mierā un beidzot atpūsties. Sakautrējusies un tagad adāmadatu un dzijas nomainījusi ar krustvārdu mīklu žurnāliem. “Ceļojumi ir mans otrs vaļasprieks,” viņa nosaka. Cik pa Latviju nav izbraukāts! Uz ārvalstīm dodas kopā ar labu kolēģi, jo vīru uz ilgu sēdēšanu autobusā nekādi nevar pierunāt.
Toties dzīvesbiedrs esot labs pavadonis uz dzijas veikaliem Rīgā un Jelgavā, tikai brīžiem kļūstot nemierīgs, jo zina, ka sieva varot kaut vai visu veikalu izpirkt tukšu. Brīdī, kad acīs iekritis kāds skaists kamoliņš, nauda vairs neesot prātā. Dziju viņai arī dāvina – draugi un paziņas, kas zina par “slepeno misiju”. “Paliek pāri kāda spicīte, nu kur tādu mazumiņu likt, tāpēc atdod man, lai adu bērniem zeķītes. Ņemu pretim, tikai stingri piesaku, lai daudz par to nerunā…”
Māca adīt bērniem
Aina adīšanu apguvusi pati. Kā skolotājai viņai šī prasme nepieciešama rokdarbu stundās, kad sākumskolas skolēniem jāmācās adīt. Mēdz gadīties, ka dažiem stundas ar adīkli rokās pārvēršas par mokām, šķīst asaras un puņķi, jo mūsdienās daudziem bērniem adīšana skolā jāapgūst no pamatiem. “Nav nemaz tik vienkārši iemācīt, bet es tik ļoti pārdzīvoju, ja kaut kas nesanāk, ka dažkārt raudam abi,” nosaka skolotāja un piebilst, ka galu galā visi tomēr iemācās ar divām adatām adīt labiski. Vēlākās klasēs viņas audzēknes piedalās mājturības olimpiādēs, skolotājai gandarījums, ka ielikti, kā viņa saka, labi pamatiņi.
Ar laiku Ainai dāvināšanas prieks gājis plašumā – laimīgo saņēmēju sarakstā nonāk arī draugi, labi paziņas. Nesen ar adītām vilnas zeķēm skolas salidojumā pārsteigusi bijušos klasesbiedrus un skolotājus.
Ar saviem meistardarbiem viņa joprojām iepriecina arī tuviniekus. No balta, maiga gublāna uzadījusi pirmās zeķītes mazdēliņam Kārlim, vēlāk tapuši pelēki cakaini zābaciņi, ar pīnēm rotāta guļamkūniņa, vestīte, šallītes, cimdiņi un citi skaisti un noderīgi adījumi. Bez vajadzības Aina ar rokdarbiem neuzbāžas, pavaicā, ko katrs vēlas, un ķeras pie adatām.
