“zeķes ar skeletgalvām.” Jāņa Šneidera dzeja 0
Jānis Šneiders ir dzimis Tukumā, mācījies Tukuma 2. vidusskolā un absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu. Pašlaik mitinās Iļģuciemā (ja seko kaķiem, varot nonākt pie viņa) un studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā.
Par sevi saka vienkārši: “Mēģinu dzīvot. Neuzskatu sevi par rakstnieku, tikai kaut ko daru: rakstu, gleznoju, zīmēju, veidoju, lasu, cenšos pārvarēt bailes no dejošanas publikas priekšā, nedziedu, jo neskan, domāju, klusēju, nevaru aizvērt muti, esmu šeit un reizē tālu prom.” Rakstīt Jānis sāka sen – tā bija dienasgrāmata internetā un pirmais ieraksts – par pļavu. “Laikam sanāk, ka rakstu “kādam”, bet no sirds ticu, ka sev. Rakstu, lai atcerētos. Rakstīšana ir kā domu filmēšana. Kamera – ķermenis, lēca – prāts, pirksti kā tādi usb kabeļi vada datorā informāciju, un uzrakstītais sanāk kā dzīves fragmentu muzejs.”
Rakstīšana palīdzot sakārtot prātu. Dažkārt Jānim šķiet, ka tas, uz ko viņš paskatās, kliedz virsū – ar savu skaistumu, ar šausmām, ar mieru, ar pilnību. “Tie kliedzieni manī kā alā atbalsojas, lēkā no vienas sienas uz otru, deformējas, pārsteidzoši ātri apaug ar domu kaļķakmeni, sūnām, un tad no manis kaut kas izbalsojas ārā, materializējas – deformētais, apaugušais kliedziens. Tas izskatās pēc darbiem un vārdiem. Manī ir sūce.”
– Ja tu raksti “kripatas”, tad ko tu glezno?
J. Šneiders: – Atomus. Kaut ko vienu, pašpietiekamu, pilnīgu. Man šķiet, ka katrs mans darbs ir kā viens vārds, bet tāds vārds, kas vēl nav izdomāts un kam alfabēts ir par šauru. Gleznas ir kā rafaello.
– Tu jau zini, ka tavas “kripatas” gribēsies salīdzināt gan ar Aivara Eipura “minimām”, gan ar dzejprozu vispār… Ko tu par to domā?
– Nezinu gan (smejas). Neesmu lasījis. Man patīk dzejproza, patīk, ka tās robežas ir izplūdušas, tā ir tuvāka dzīvei, un dzīvē robežu nav. Tikai prātam patīk apvilkt kontūras ar cietu, asu zīmuli, kuras ir ļoti grūti izdzēst un kuras rada daudz problēmu.
– Savas “kripatas” publiski lasīji tumsas aizsegā. Cik svarīga tev ir gaisma?
– Ļoti! Bez tās taču neko nevarētu redzēt.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Jāņa tekstus pirmo reizi dzirdēju tumsā – īpašā jauno dzejnieku pasākumā galerijā “Micēlijs”. Katram lasītājam bija piešķirts tikai lukturītis (varbūt dažiem bija svece), klausītāji, sēžot uz grīdas vai retajiem krēsliem, veidoja mēmus tumsas līkločus ap telpas dažādās malās novietotiem autoriem, kuri uzstājās secīgi. Toreiz nodomāju, ka Jāņa “kripatas” ir ļoti aizkustinoši uzjautrinošas, it kā svaigas un reizē seko zināmai anekdotisko dienasgrāmatas ierakstu tradīcijai. Tādas raksta daudzi, bet ne visi sagatavo nolasīšanai publiski. Vienvārdsakot, teksti, kas runā atklāti par patieso un patiesi par muļķīgo, radot iespaidu – ja autors neapstāsies, mums varētu nākt klajā labā nozīmē nekaunīgs literāts ar kameras makro efektu.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Jāņa tekstu kopā “kripatas”.
***
man besī rokasspiedieni.
kad es ieraugu to pacelto roku, jūtos kā ar basketbola bumbu pie groza, kurā man jātrāpa.
es saprotu parastu rokasspiedienu. bet es esmu lēnīgs, un ir arī tādi rokasspiedieni, kuros man pēc tā, cik augstu pacelts īkšķis, ir ātri jāizdomā, kā to roku satvert, vai šis būs tas variants, kurā mūsu īkšķi aizāķēsies viens aiz otra un ar pirkstiem es apņemšu plaukstas virspusi, nevis iekšpusi, vai arī parastais. dažkārt roka ir atvēzēta un no manis tiek gaidīts “sit pieci” rokasspiediena variants, un viņš vēl skatās acīs, un kā tad lai vispār trāpa… šodien bija āķīgo īkšķu rokasspiediens, kura laikā mani vēl pierāva klāt, lai mūsu pleci sasistos viens pret otru. un dažkārt sanāk pārprast, un tad es jūtos kā pilnīgs tizlenis, it kā es būtu uzkāpis kādam uz kājas, pirms vēl sākusies deja.
tāpēc es vienmēr pamāju ar roku vai pieliecu galvu.
***
autoskolā pēc pārtraukuma visi jau sēž savās vietās. smird pēc cigaretēm. pēdējais no āra ienāk pasniedzējs. kamēr viņš noģērbjas, projektora gaisma viņu dramatiski apspīd no apakšas, viņš stāv kā ļauns supervaronis ar mirdzošu puņķi nāsī, aiz muguras pār balto ekrānu milzīga sliktā tēla ēna, uz vēdera viņam projicē “All signals lost”. viņš noliek jaku un lēni aizmaršē uz tualeti telpā, kas apzīmēta ar 00.
apaļīga māte telefonā klusinātās dusmās dēlam saka, ka viņam jāiet mājās, jo tūliņ jau deviņi būs. pēc tam klusums. visi klausās, kā tualetē rullējas tualetes papīrs, nolaižas ūdens, atslēdzas slēdzene, kā pasniedzējs izlietnē izspļauj krēpas un nenomazgā rokas.
citu vakaru skatījos, kā tā pati māte virpina pirkstos pērļu auskaru ar zelta kājiņu. tas nokrita uz grīdas. viņa ar savu slapjdraņķa zābaka zoli to atripināja pielieciena attālumā, nu jau tikai plastmasas sūdu, nevis pērli zelta kājiņā.
***
pavaicāju mammai, vai nav redzējusi manas zeķes ar skeletgalvām. sacīja, ka nē. izteicu bažas, ka vecmamma varbūt sadedzinājusi. mamma pamāja ar galvu un bilda, ka tas ir iespējams.
domās redzu, kā vecmamma paver žāvētāja durvis un izvelk siltu, melnbaltu diegu ņudzekli, izgriež to uz pareizo pusi. viena roka sniedz pie mutes un ieplestām acīm, no otras izkrīt zeķe, viņa atmuguriski mazliet paklūp. dievs pasarg. tad viņa paņem kādu pagaļu bakstāmo iesmu, uz kura uzdur pagraba putekļiem aplipušo zeķi, paver krāsns durtiņas un ielidina zeķi liesmās, tad uzreiz tās aizcērt un pati ar iesmu atkrīt sēdus uz bluķa, atvieglota. pēc tam draudzenēm zvana un stāsta, ka nāves zeķe ilgi nedegusi, bet tad viņa sākusi skaļi lūgt, un tā ar ļaunu sīcienu kā mazu elles kliedzienu sačokurojusies un sadegusi melnām liesmām.
vēlāk vecmamma man zeķes ar skeletgalvām atdeva. teica, ka viņai ir slikti, tās turot rokās un uz tām skatoties, tās esot pretīgas. viņa tās bija aplaistījusi ar svētīto ūdeni.
