Monika Zīle: Zeķbikses un divi suķi 8
Pasta nodaļas telpa ir tik šaura, ka savu kārtu gaidošajiem gribot negribot jāklausās darbinieces norādes paciņas sūtītājai: “Šajā ailītē ierakstiet – zeķbikses. Cik tur ir? Trīs? Nākamajā – vilnas šalle. Un visu pārējo smuki pēc kārtas. Nav taču pirmā reize. Par cik apdrošināsiet? Jā, nav lēts prieks. Toties garantija, ka Īrijā nonāks viss.”
Veidlapas aizpildīšanā kaut kas misējās. Arī iesaiņošana prasa laiku, un rinda klusītēm burkšķ. Beidzot procedūra galā, un pakas sūtītāja dodas izejas virzienā, kur vaigu vaigā saduras, šķiet, ar labu paziņu. Tā nav smalkjūtīga un vaicā pilnā mutē: “Īrijā nevar nopirkt zeķbikses, ka meitai no Latvijas sūti?”
“Viņai patīk melnas,” uzrunātā nomurmina un, acīm redzami juzdamās neērti, izslīd pa durvīm.
Bet valodīgā nerimstas: “Laikam tur pabalstus piegriezuši, tikai ēdienam sanāk. Ik šeit ienāku, ik redzu, kā mūsējie nabagi sūta paciņas uz ārzemēm dēliem un meitām. Lai gan tie visi, ja paklausās, tur dzīvojot bez bēdu.”
“Viena tiesa gan jau,” sarunas pavedienu veikli satver pusmūžnieks ādas jakā. “Bet daļa nespēj atlicināt pat lētai aviobiļetei, lai reizi gadā apciemotu radus. Dzīvo no rokas mutē, taču internetā čakli solās Latvijā neatgriezties.”
“Nevajag arī!” strikti noskalda kundze modernās acenēs. “No britu un īru pabalstu bļodas gadiem ēdušie Latvijā nebūs strādnieki.”
“Nu, ja šeit daudziem alga zemāka nekā britu pabalsts…” saka līdz šim tālruņa ekrānu cītīgi pētījusi jauna sieviete. “Bez komentāriem! Un tā paciņa arī nenozīmē, ka zeķbikšu saņēmējai Īrijā slikti klājas.”
“Pilnīgi iespējams,” vīrietis aši piekrīt. “Mana Zemgales tante katru gadu divus suķus – protams, desās, šķiņķos un žāvējumos – aizfīrē dēla ģimenei uz Angliju. Tie sūta pretī naudu, kas ietaupās uz pārtiku.”
Informācijas ekrānā nodžinkst mans kārtas numurs, un īsti nesadzirdu, ko atbild briļļainā. Tikmēr apkalpošanai pieslēdzas otra darbiniece, un, rindai saplokot, diskusija dabiski izplēnē. Kā citas šai līdzīgās, kur ikdienas sadzīves mirkļi sakūst ar globāliem ritmiem.
No pasta izejot, dzirdētais turpina malties pa smadzenēm un mulsināt. Arī man ir zināmi laucinieki, kuru pagalmā reizi divos mēnešos iebrauc mazs starptautiskos maršrutos pieredzējis kravinieks un savāc dažas smagas paunas. Tur gādīgi iesaiņotos mājas konservus, speķi un palaikam arī sezonas dārzeņus dabū Birmingemas pievārtē apmetusies meita un trīs mazbērni. No pabalstiem gluži viņi nedzīvo, taču mājinieku sūtījumi ļauj drusciņ iekrāt nākotnei.
Skaidrs, ka ne visi aizbraukušie tagadējā mītnes zemē dzīvo pārtikuši un dažus palaikam atbalsta tuvinieki no Latvijas ar savas naturālās saimniecības pienesumu. Bet mūsu valdības, čakli atbalstot remigrācijas plānu sacerēšanu, pagaidām to autorus nav mudinājušas nopietnāk papētīt starp gājputniem un mājiniekiem izveidojušos ekonomisko saikni. Tā, iespējams, ir ne vien savdabīgs fenomens, bet arī ļoti skaļš jautājumus, ko varas gaiteņos dzird nelabprāt. Proti, vai kādā no daudzajiem valsts nākotnes metiem skaidri nosaukts gads, kurā pie mums vairs nebūs strādājošu nabagu?
