Zeiļa: Ja no darba tirgus izkritušos cilvēkus ar invaliditāti izdotos integrēt atpakaļ darba tirgū, tas dotu vairākus desmitus tūkstošu jaunu darbinieku 25
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore Regita Zeiļa stāsta, kas notiek samērā mazpazīstamā uzņēmējdarbības lauciņā – sociālajā uzņēmējdarbībā.
Kādā stāvoklī šobrīd ir sociālā uzņēmējdarbība Latvijā?
R. Zeiļa: Varētu teikt, ka sociālā uzņēmējdarbība Latvijā šobrīd ir nostabilizēšanās fāzē. Kopš 2018. gada darbojas sociālā uzņēmuma likums, un šos četrus gadus esam eksperimentējuši un mēģinājuši noteikt, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība ir gatava šādām uzņēmējdarbības formām. Vēl ir pāragri izdarīt secinājumus, taču varētu teikt, ka sabiedrība beidzot sāk apzināties, ko nozīmē sociālā uzņēmējdarbība, gatavību iesaistīties demonstrē uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas, bet politiķi arvien vairāk apzinās, ka daudzi labklājības jomas pakalpojumi un sociālo problēmu risināšana ir jānodod ārpakalpojumos uzņēmējiem. Proti, vide beidzot ir nobriedusi. No otras puses – vēl joprojām jāstrādā pie tā, lai sociālo uzņēmēju būtu vairāk, un izšķirošais faktors šeit ir nevis likuma esamība, bet daudzu sabiedrības locekļu gatavība iesaistīties darbībās, kuru mērķis ir radīt labumu nevis sev, bet citiem.
Cik Latvijā šobrīd ir sociālo uzņēmumu?
Sociālo uzņēmumu statusu ieguvuši 249 uzņēmumi, aktīvi ir 218 uzņēmumi. Liela daļa no tiem atrodas Rīgā un Pierīgā, reģionos ir mazāk. Darbības jomas ir dažādas, bet divas lielākās jomas ir darba integrācija un izglītība. Proti, apmēram 28% no sociālajiem uzņēmumiem nodarbojas ar darba integrāciju – to darbības mērķis ir sniegt darba iespēju noteiktai mērķa grupai, un tādu ir veselas 14 – tur ir gan bijušie ieslodzītie, gan cilvēki ar invaliditāti un viņu vecāki, gan bāreņi un romi utt. Darba integrācijas uzņēmumos vismaz puse no nodarbinātajiem ir no kādas no šīm mērķa grupām. 19% darbojas izglītības jomā – te galvenokārt ir runa par vecāku dibinātām skolām, kas būtiski atšķiras no parastajām privātskolām, turklāt šādām skolām ir jāpierāda arī papildu pozitīvā sociālā ietekme, ko tās rada. Šajā jomā ieskaitāmi būtu arī dažādi bērnudārzi ar integrācijas funkciju, attīstoši pulciņi, ja spēj pierādīt sociālo ietekmi. Atlikušie 53% aptver visdažādākās darbības jomas.
Pirmajā brīdī var šķist, ka nedaudz vairāk par 200 uzņēmumiem valsts mērogā ir ļoti nedaudz, un tam varētu piekrist. Taču vēl vajadzētu piebilst, ka Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas praksē dara to pašu, ko sociālie uzņēmumi, tikai neiegūst sociālā uzņēmuma statusu, un Latvijā ir arī diezgan daudzas nevalstiskās organizācijas, kas darbojas pēc sociālās uzņēmējdarbības principiem.
Kāda ir situācija kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā?
Baltijas kontekstā mēs esam samērā unikāli ar to, ka mums ir pieņemts sociālā uzņēmuma likums un jau uzkrāta zināma statistika par darbību. Attiecīga likuma kaimiņvalstīs nav, nav arī statistikas, ir tikai aplēses. Lietuvā sociālā uzņēmējdarbība koncentrējas darba integrācijas jomā, jo viņiem ir 90. gados pieņemts likums šajā sakarā, kas palīdzējis attīstīties. Savukārt Igaunijā sociālie uzņēmumi lielā mērā integrējušies jaunuzņēmumu vidē – viņiem ir samērā daudz uzņēmumu, kas rada sociāli inovatīvus risinājumus.
Kas tas ir – sociālā inovācija?
Sociālā inovācija nozīmē, ka kaut kāda vērtība tiek radīta jaunā veidā – piemēram, risinājums kādam sociālajam izaicinājumam. Vieglāk pat paskaidrot ar piemēru – Latvijas Samariešu apvienība bija finālists Eiropas konkursā par sociālajām inovācijām. Viņi ieviesa mājas aprūpes busiņu, un klientam vairs nebija jādodas pie viņiem, lai saņemtu kādus pakalpojumus, pakalpojums pats devās pie klienta.
Diez ko inovatīvi vis neskan, šķiet elementāri un loģiski…
Bet tādas ir daudzas lietas sociālo inovāciju jomā – par ļoti daudzām var teikt: “Kāpēc mēs par to neiedomājāmies agrāk?” Apmēram 2016. gadā, kad LSA to ieviesa, tas bija ļoti inovatīvi un radīja apvērsumu tajā, kā mēs domājam par sociālo aprūpi. Vai, piemēram, sociālais uzņēmums “Vigo” – viņi radījuši lietotni, kas palīdz insulta pacientu rehabilitācijā – tas ir ļoti svarīgi, jo tikai 10% no 10 tūkstošiem insulta pacientu Latvijā katru gadu veiksmīgi atveseļojas un spēj integrēties atpakaļ darba dzīvē.
Kā sociālās uzņēmējdarbības jomu ietekmējusi Covid-19 krīze un Krievijas iebrukums Ukrainā?
Pēdējie divi gadi sociālajā uzņēmējdarbībā ir labs atspoguļojums tam, kas vispār noticis uzņēmējdarbībā. Gan kovida, gan kara dēļ daudziem savus uzņēmumus nācies slēgt – tas īpaši attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuros darbinieki bija tiešā personiskā kontaktā ar klientu – kafejnīcām un izglītības iestādēm. Kas attiecas uz karu Ukrainā – tad tieši sociālie uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas attapās pirmās un nekavējoties sāka organizēt palīdzības sniegšanu kara bēgļiem tad, kad valsts un pašvaldību iestādes vēl apjukušas domāja, ko darīt. Jāsaka, ka karš ne ar ko šajā ziņā neizceļas – gandrīz uz jebkuru sociālo izaicinājumu sabiedrība spēj reaģēt ātrāk nekā valsts struktūras. Galvenā ietekme, kuru karš Ukrainā rada sabiedrībā, ir apjukums, un šim apjukumam ir ekonomiskas sekas – pēc pirmā emociju uzbangojuma cilvēki sāk taupīt, gatavoties grūtajiem laikiem, un tas ietekmē visu uzņēmējdarbību, ne tikai sociālo.
Kādi atbalsta instrumenti pēdējos gados bijuši pieejami tiem, kas nolēmuši darboties sociālās uzņēmējdarbības jomā?
Šobrīd jau esam nobeiguma posmā lielai atbalsta programmai sociālajai uzņēmējdarbībai, ko sadarbībā ar ES Sociālo fondu īstenoja Labklājības ministrija. Šajā programmā bija vairākas komponentes, taču būtiskākā no tām bija grants ilgtermiņa investīcijām sociālajos uzņēmumos, kas tika izsniegts sadarbībā ar “Altum”. Šīs programmas ietvaros jauni uzņēmumi varēja saņemt līdz 50 tūkstošiem eiro lielu grantu, bet sevi jau pierādījušie – līdz 200 tūkstošiem eiro. Šo summu varēja izmantot investīcijām, sedzot ar to 90% no investīciju apjoma, atlikušie 10% bija jāfinansē uzņēmumam pašam. Šāds atbalsts sniegts 180 reizes, jāpiebilst gan, ka tas neatbilst uzņēmumu skaitam, jo daži uzņēmumi spējuši grantu saņemt vairākkārt, dažādiem projektiem. Nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros būs pieejami līdzīgi atbalsta instrumenti.
Nešaubos, ka šobrīd tiekaties ar politiskajām partijām pirms vēlēšanām, uzklausāt solījumus un kaut ko prasāt nākamajam četru gadu periodam? Ko tieši?
Līdzšinējais atbalsts no valsts puses ir bijis labs, taču ir jomas, kuras vēl būtu nepieciešams stiprināt. Esam nākamās Saeimas darbības periodam izvirzījuši trīs mērķus, kurus vēlētos sasniegt. Pirmais no tiem – sociāli atbildīgi publiskie iepirkumi, proti, tādi, kas ietver kādu sociālo komponenti vai klauzulu. Piemēram, publiskajos iepirkumos varētu dot priekšrocības uzņēmumiem, kas nodarbina ieslodzītos vai invalīdus, vai arī ieviest prasības, ka uzņēmumos, kurus izvēlas iepirkumam, tiek pilnībā nodrošināta darba apmācība, darba drošība vai, piemēram, darbā tiek iesaistīti praktikanti no mācību iestādēm, nodrošināts noteikta līmeņa atalgojums utt. Jau šobrīd būtu iespējams veikt šādus iepirkumus, esam kopā ar Iepirkumu uzraudzības biroju izstrādājuši vadlīnijas, taču publiskās iestādes ir ļoti kūtras šajā ziņā. Otrs mērķis – darba integrācijas veicināšana lielākā apmērā. Mūsu piedāvājums ir domāt par nodokļu atvieglojumiem uzņēmumiem vai citām atvieglojumu formām. Piemēram, Labklājības mnistrija jau šobrīd ir izstrādājusi atbalsta mehānismu uzņēmumiem, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti. Šie uzņēmumi var saņemt darba devēja veikto VSAOI ieskaitījumu daļas atmaksu reizi ceturksnī. Tas būtu ļoti veiksmīgs risinājums, pagaidām tas ir testa versijā. Valsts mērogā te varētu būt runa par samērā nelielu summu, kas risinātu nozīmīgu sociālu problēmu. Trešais mērķis – panākt ilgtermiņa finansējumu sociālajām inovācijām – gan sākumposmā, gan tālākajos mērogošanas posmos.
Cik, jūsuprāt, Latvijā ir liels neizmantotais un neaptvertais darba integrācijas potenciāls?
Liels. Pat milzīgs. 14% no ilgstošajiem bezdarbniekiem – tie ir tieši cilvēki ar invaliditāti, un tā ir tikai apzinātā daļa. Pietiek arī tādu cilvēku ar invaliditāti, kas nekad nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā un kuri ir ģimenes aprūpē. Dati liecina, ka katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir kāda invaliditāte. Daudzi no viņiem turpina veiksmīgi strādāt, bet daudzi arī izkrīt no darba tirgus uz ilgu laiku vai pavisam, neskatoties uz to, ka daudzi no viņiem varētu turpināt strādāt, būt produktīvi. Ja šos izkritušos izdotos integrēt atpakaļ darba tirgū, tas ne tikai dotu vairākus desmitus tūkstošus jaunu darbinieku, bet ļautu daudz pilnīgāk strādāt arī viņu ģimenes locekļiem, kas šobrīd nodarbināti ar viņu aprūpi.
Piemēram, tikai 14% no cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem Latvijā ir nodarbināti, 5% izmanto kādu sociālo pakalpojumu, visi pārējie ir savu ģimeņu aprūpē. Salīdzinājumam – tādās valstīs kā Zviedrija vai Vācija lielākā daļa no cilvēkiem ar šādiem traucējumiem ir vai nu nodarbināti, vai saņem sociālo pakalpojumu. Pastāv arī šķēršļi, kurus būtu nepieciešams novākt – radītas darbnīcas cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbināšanai, taču šīs darbnīcas daudzviet nedrīkst pārdot saražoto.
