Ja skaidrā nauda pazūd – kas nāks vietā? Kas draud, ja tā izzudīs. Saruna ar ekonomikas profesoru Francu Zeicu 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skaidrai naudai tuvākajā nākotnē nav nekādas alternatīvas, tādēļ tā turpinās pastāvēt neatkarīgi no aicinājumiem atteikties no tās – saka Ambergas-Veidenes Lietišķo zinātņu universitātes ekonomikas profesors un Eiropas Centrālās bankas un Vācijas bankas konsultants Francs Zeics. Viņš piedalījās arī pagājušajā nedēļā notikušajā Latvijas Bankas organizētajā konferencē, kurā tika spriests par naudas un maksājumu sistēmu nākotni.
Mēs arvien vairāk ikdienā lietojam elektroniskos un citus bezskaidrās naudas norēķinus. Vai skaidrai naudai draud pilnīga izzušana?
Zeics: Tas, kas šobrīd pasaulē vērojams, – ikdienas pirkumos veikalos skaidrās naudas loma pamazām samazinās, tas attiecas gandrīz uz jebkuru valsti pasaulē.
Taču, no otras puses – skaidrās naudas daudzums apgrozījumā palielinās, šis process ir vērojams jau vairākus gadus.
Tas liecina, ka ir arī citi iemesli, kādēļ cilvēki vēlas skaidro naudu, ne tikai ikdienas pirkumi, un šie iemesli ir svarīgāki nekā tas, ka par pirkumiem vieglāk norēķināties elektroniski. Īpaši spilgti šis process bija vērojams Covid-19 pandēmijas laikā, kur praktiski visās pasaules valstīs skaidrās naudas daudzums apgrozībā pieauga, lai gan ar skaidru naudu veikto maksājumu apjoms turpināja samazināties.
Tas notika pat tādās uz elektroniskajiem maksājumiem orientētās valstīs kā Zviedrija. Vērojot šīs tendences, var teikt, ka nav pamata uzskatīt, ka skaidrā nauda izzudīs, ja vien jūs ļausiet lēmumu par to pieņemt patērētājiem pašiem.
Patērētāji vēlas skaidru naudu, un es uzskatu, ka tas viņiem jāļauj.
Kādas ir skaidrās naudas priekšrocības no patērētāju viedokļa?
Patiesību sakot, būtu jārunā nevis par skaidrās naudas priekšrocībām, bet par priekšrocībām, kādas rada maksāšanas līdzekļu klāsts, kas ir patērētāja rīcībā. Taču, ja runājam tieši par skaidro naudu, tad šādas priekšrocības ir vairākas. Pirmkārt, privātums un anonimitāte.
Bieži vien skaidrās naudas noliedzēji argumentē, ka anonimitāte un privātums ir svarīgs tikai noziedzniekiem, taču tā nav taisnība – tieši augsta līmeņa noziedzniekiem skaidrā nauda vairs nav vajadzīga.
Tie jau sen apguvuši elektroniskos maksājumus un kriptovalūtas un nestaigā apkārt ar naudas koferiem. Tieši otrādi, patērētājiem anonimitāte ir vērtība pati par sevi, un skaidrā nauda ir vienīgais maksāšanas līdzeklis, kas to spēj garantēt.
Otrkārt, mēs šobrīd atrodamies situācijā, kur jau ļoti daudzās valstīs ir negatīvas procentu likmes un ļoti daudzās valstīs jau ir jāpiemaksā par savas naudas turēšanu bankā. Skaidra nauda dod iespēju glabāt savu naudu, neko nemaksājot.
Treškārt, ja pazūd skaidrā nauda, patērētāji zaudē drošu pieeju valsts centrālās bankas emitētajai naudai.
Iespējams, šādu alternatīvu nākotnē spēs piedāvāt centrālo banku emitētā digitālā valūta, taču tā pagaidām vēl ir hipotētiska koncepcija, ap kuru notiek diskusijas un eksperimenti. Šī koncepcija pagaidām vēl ir bērna autiņos.
Ceturtkārt, skaidra nauda nodrošina konkurenci maksājumu tirgū un disciplinē tā dalībniekus – šobrīd, ja bankas, karšu kompānijas un citi elektronisko maksājumu nodrošinātāji paceltu transakciju cenas, tad patērētājs vienmēr var pateikt – man to nevajag, un sākt lietot skaidro naudu.
Bet ja skaidrās naudas vairs nav, ko tad? Turklāt skaidrā nauda vienmēr kalpojusi kā mēraukla naudas un maksājumu tirgū. Ja tā pazūd – kas nāks vietā?
Vai “Visa” būs mēraukla “Mastercard” vai otrādi? Es nemaz nerunāju par tādu detaļu, ka elektronisko maksājumu tirgū dominē divi uzņēmumi – “Visa” un “Mastercard”, tie abi ir ASV uzņēmumi. Vai nacionālo valstu valdības spēs šos uzņēmumus ietekmēt? Un kā mēs nodrošināsim konkurenci maksājumu tirgū, ja tajā paliks tikai daži globāli spēlētāji – jau minētie karšu uzņēmumi, kā arī “Google” un “Facebook” – tie visi būs ASV uzņēmumi?
Piektkārt, finanšu, ekonomikas un dabas katastrofu laikā skaidrā nauda rada iespēju izsniegt to cietušajiem, nodrošināt viņu elementārās vajadzības un arī nomierināt psiholoģiski, ļaut vairs neuztraukties par izdzīvošanu. Tas ir skaidri redzams visu katastrofu laikā – pieprasījums pēc skaidrās naudas krasi pieaug.
Un kāds tur brīnums – dabas katastrofu laikā elektroniskā nauda var nebūt pieejama vai arī ar to nevar norēķināties, bet ekonomisko krīžu laikā mēdz bankrotēt bankas un elektroniskie maksājumi arī vairs nav pieejami.
Tādēļ skaidrā nauda krīzes laikā ir vienkārši nepieciešama, tai pagaidām nav alternatīvas.
Visbeidzot, sestkārt, skaidrā nauda nodrošina finansiālo iekļaušanu – ar skaidru naudu spēj samaksāt ikviens, sākot ar bērniem un beidzot ar veciem cilvēkiem, izglītoti un neizglītoti, pilsētās un laukos, attīstītās valstīs un ne tik attīstītās.
Par bezskaidras naudas maksājumiem mēs pagaidām vēl nevaram to teikt. Patiesību sakot, varētu vēl minēt argumentus par labu skaidrajai naudai, bet pietiks jau ar šiem – tie ir labi izpētīti un izanalizēti argumenti.
Kāda ir Vācijas pieredze, veidojot attiecības starp skaidro un bezskaidro naudu?
Vāciešiem patīk maksāt ar skaidru naudu, īpaši veicot sīkus pirkumus. Katram ir karte, tomēr mazi pirkumi, tāpat arī restorānu un bāru rēķini, bieži tiek apmaksāti ar skaidru naudu. Vislielākā skaidras naudas izplatība Eiropā, starp citu, ir vienā no bagātākajām Eiropas valstīm – Šveicē, kurā ir arī viena no lielākā nomināla banknotēm – viens tūkstotis franku. Tādas izsniedz arī bankomāti, un šīs naudas zīmes ir pietiekami pieprasītas.
Ja Vācijā kāds ieminas par to, ka skaidru naudu apgrozībā vajadzētu izskaust, tad viņš var sagaidīt īstu dusmu vētru presē – nesen tā notika ar kādu valdības ekonomisko padomnieku.
Tādēļ neticu, ka Vācijā skaidrā nauda varētu izzust. Pat jaunā paaudze, kas neapšaubāmi vairāk lieto bezskaidras naudas maksājumus, neatbalsta skaidras naudas izzušanu.
Kā to ietekmēja Covid-19 pandēmija? Latvijā visos lielveikalos aicina norēķināties ar kartēm, un pavasarī cirkulēja teorija, ka vīruss spēj izplatīties ar banknošu starpniecību?
Pēdējo apgalvojumu zinātnieki jau apgāzuši. Taču arī Vācijā sāka maksājumos vairāk lietot kartes, telefonus un pulksteņus. Taču šāda tendence bija spēcīga tikai martā un aprīlī, šobrīd situācija atgriezusies iepriekšējā līmenī. Kopējā tendence, protams, ir tāda, ka bezskaidras naudas maksājumu daļa palielinās.
Kādi faktori, izņemot patērētāju izvēli, vēl varētu ietekmēt skaidrās naudas likteni un nākotni?
Tādu ir vairāki, pirmkārt, jau jāmin valdības un bankas.
Bieži vien valdības un bankas uz skaidro naudu vairāk skatās kā uz problēmu. Valdības tāpēc, ka vēlas panākt lielāku nodokļu iekasējamību un apkarot noziedzību.
Bankas tāpēc, ka tās to uztver kā izmaksu pozīciju – skaidrās naudas loma maksājumos samazinās, bet infrastruktūru jāturpina uzturēt, kas izmaksā arvien dārgāk. Taču bankas bieži vien neapzinās, ka, pazūdot skaidrajai naudai, tās būs lielākās zaudētājas.
Piemēram, iedomājieties situāciju, kad skaidrās naudas vairs nav un valsts centrālā banka nolemj emitēt digitālo valūtu. Šo naudu garantēs pati valsts un jebkurā krīzē patērētāji aizvāks naudu no komercbankām un centīsies to izvietot depozītos centrālajā bankā.
Ja depozīti vairs neatradīsies komercbankās, kas notiks ar kreditēšanu un kredītu likmēm? Kas notiks ar komercbanku stabilitāti un spēju pelnīt?
Tādēļ uzskatu, ka tik svarīgā jautājumā nevar pieļaut, ka tikai banku izmaksas kļūst par izšķirošo faktoru. Jāskatās uz visu ainu, visām ieinteresētajām pusēm un jāanalizē, kas notiks, ja viens no maksāšanas līdzekļiem izzudīs.
Turklāt skaidrajai naudai nav nemaz pilnībā jāizzūd – pietiek sasniegt zināmu slieksni, kad tās izmantošana kļūtu pārāk dārga infrastruktūras uzturēšanas izmaksu dēļ. Tā jau ir noticis atsevišķos Zviedrijas reģionos, kur norēķini ar skaidro naudu vairs nav iespējami, taču par to būtu jārunā kā par negatīvo, nevis pozitīvo piemēru.
