Zedeņu žogam ir daudz versiju. Ciemos pie lietpratēja Andra Antmaņa 0
No Latvijas lauku viensētām pazūd ne vien akas, ieraktie pagrabi un melnās pirtis, bet arī zedeņu žogi. Tomēr vēl ir daži meistari, kas pēc senču parauga tos darina.
Viens no šiem lietpratējiem ir pitradznieks Andris Antmanis. “Sākumā zedeņu žogus taisīju savam priekam – gribēju, lai ir katrā pusē dūmnamiņam. Šos manus darinājumus ieraudzīja Dundagas tūrisma centra vadītāja un mudināja turpināt iesākto un pagarināt zedeņu žogu. Sākumā biju pretī, bet tad kādā avīzē uzmanību piesaistīja fotogrāfija, kurā bija redzams no egļu zariem izliekts zedeņu žogs. Tas man iepatikās, sāku meklēt informāciju internetā, kādi žogi bijuši Kurzemes piekrastē. Tā pamazām tapa viens zedeņu žogs pēc otra. Nu jau tos esmu tik daudz un dažādus uztaisījis, ka ir, ko rādīt citiem, – pie manis brauc ne vien pēc kūpinātām zivīm, bet arī aplūkot zedeņu žoga versijas.”
Andris izstāsta, ka ir trīs raksturīgākie šā žoga veidi – horizontālais, vertikālais un slīpkoka.
Zedeņu materiālam jeb klūgām tradicionāli vajadzētu būt no egļu zariem, taču izmanto arī kārklus vai priedi. Kārklus žogā iepin pamīšus – pirmā ievītā zedeņa resgalim jāmijas ar nākamā zedeņa tievgali, lai vijums veidotos gluds. Katra ievītā klūga balstās pret iepriekšējo, un šis savstarpējais spriegums notur žogu. Kārtīm vai ribām ņem egli vai kārklu. Tradicionāli zedeņu žogam ir trīs ribas.
