Zebrus ezerā izvilkti “LA” konkursam “Gada zivs” nominējami zandarti 0
Manam draugam Arnim ir teiciens: “Vajag tik provēt”, iespējams, ka tas aizgūts no mūsu mīļā mākslinieka Edgara Liepiņa, kurš aktivitātes uz zemes tagad lūko no mākoņa maliņas, savā laikā tik populārā “vajag tik rakt”. Taisnība šajos teicienos ir liela, ja nemēģinās un neko nedarīs, tad jau tā arī neuzzinās, kas un kā notiek. Tā vienpadsmitā jūnija vakarā sprieda arī divi jauni vīrieši, brālēni Aigars un Andris, un devās lūkot zandartu ēstgribu ar teiksmām apvītajā Zebrus ezerā.
Laiks bija burvīgs, līdz ar lakstīgalu pirmajiem treļļiem krasta krūmājā pieklusa vējš, gandrīz pilnīgi apaļu vaigu rādīja mēness, un kāds ar devīgu roku piekaisīja debess jumu ar zvaigznēm. Ūdens virsma bez neviena vilnīša kļuva līdzīga spogulim, un to tikai nedaudz saviļņoja ēsmas zivtiņu vilktie pludiņi. Par ēsmu zandartu pievilināšanai jaunie vīrieši izmantoja piemājas dīķī samakšķerētās zeltainās karūsiņas, ko uzsprauda uz nelieliem trīsžuburīšiem. Par copes signalizatoriem tika izvēlēti jutīgi sešgramīgi pludiņi, ēsmai nogrimt trīsmetrīgajā dziļumā palīdzēja trīs gramus smags sviniņš. Jaunie copmaņi bija dzirdējuši, ka zandarts ir rijīga, bet vienlaikus arī uzmanīga zivs un pie mazākās pretestības spļaujot ēsmas zivtiņu ārā.
Lūkojoties zvaigžņotajās debesīs un runājoties par abiem tik tīkamo makšķerēšanu, draugi pirmajā brīdī gandrīz nemanīja, ka pazudis viens no pludiņiem. Aigars paķēra kātu un, vēl brīdi nogaidījis, lai zemūdens plēsoņa dziļāk iekampj laupījumu, braši piecirta. Galā bija kaut kas pamatīgs. Sajutusi, ka viņu kaut kur velk, prāvā zivs nemaz negribēja padoties, vairākas reizes nostrādāja spoles bremze, zivij metoties atpakaļ glābjošajā dziļumā, pēdējā izmisumā zivs nogūlās uz grunts, aukla nostiepās kā stīga un tikai pēc pāris minūtēm izdevās zivi izkustināt un pievilkt pie laivas, kur to ar savām stiprajām rokām uztveramajā tīkliņā iesmēla Andris. Pulkstenis rādīja jaunās dienas otro stundu.
Nedaudz nomierinājušies, draugi iedzēra kafiju, un Andris nolēma laist darbā ziemas makšķerīti un papildināt ēsmas karūsiņu skaitu ar kādu treknu vīķi. Andris saridāja makšķerīti, pabēra ūdenī sadrupinātu baltmaizi, aprīkoja āķīti ar spraunu slieciņu un pārlaida ēsmu pār bortu. Īsā laikā viņš tika pie dažām vīķēm, bet tad iegūt savā īpašumā makšķerīti iekāroja kāds tur lejā un rāva to ārā no rokām. “Nē, draugs, makšķerīti tu nedabūsi,” nodomāja Andris, un sākās jautrais jampadracis.
Aukliņa tieva jo tieva, tikai 0,1 milimetrs, labi, ka makšķernieks uz spoles to bija uztinis visā divdesmit piecu metru garumā, varēja pretinieku atlaist patālu no laivas, lai atkal metru pa metram tuvinātu tai. “Andris malacis, pirksti viņam darbojas ļoti veikli, un viņš lieliski jūt, kurā brīdī jālaiž aukla vaļīgāk. Ar mazmakšķerīti viņš pieveicis ne vienu vien makanu, bet šis gadījums ir sevišķi slavējams,” par dēla veiksmi priecājās Ivans Ariko, vietējo makšķernieku aprindās pazīstams kā cilvēks, kas Zebrus ezerā zina katru bedrīti, katru sēklīti.
Laivā vēl nebija rimušas ovācijas, kad Aigars tika pie nākamā, šoreiz gan krietni vien pieticīgāka zandarta, svarā krietni vien virs kilograma. Līdz sešiem rītā draugi izvilka vēl pāris virskilograma zandartus, bet punktu uz i uzlika gandrīz piecus kilogramus smaga līdaka, kas iekāroja žirgto karūsiņu. Nomainījās laiks, spirgta rīta brīze saviļņoja gludo ezera spoguli, pludiņi jautri lēkāja viļņos, bet no copes vairāk ne miņas.
Ap deviņiem no rīta makšķernieki saprata, ka skaistā, neatkārtojamā jūnija nakts dāvājusi viņiem neaizmirstamus copes brīžus, emocijas, karalisku maltīti un lielisku iespēju piedalīties “Lauku Avīzes” rīkotajā konkursā “Latvijas gada zivs 2014”. Draugi devās krastā, kur Zebrus ezera laivu bāzes uzraugs Anatolijs Jakuņins viņus jau gaidīja, lai sāktos fotosesija.
Copmaņi visos sīkumos klāstīja pagājušās nakts notikumus. Gūtā loma iedvesmoti, laimīgie makšķernieki solījās pirms Jāņiem atbraukt vēlreiz, un, kas zina, varbūt viņi arī tiks pie krējumā sutināta zandarta svētku galdam. Vajag tik provēt!
