Māris Zanders: Zaudētu uzticēšanos grūti atgūt 1
Būtu grūti kādu izbrīnīt ar apgalvojumu, ka sabiedrības uzticēšanās līmenis politiķiem un lielā mērā varas struktūrām vispār ir zems. Pieļauju, ka ar šo situāciju kaut kā sadzīvo gan paši politiķi, gan tā saucamie ierindas pilsoņi, starp kuriem netrūkst tādu, kuri vienkārši amatpersonu teiktajam nepievērš uzmanību.
Skanēs nedaudz ciniski, tomēr – vairumā gadījumu tā nav liela problēma.
Problēma toties rodas, ja šis neuzticēšanās modelis saglabājas situācijās, kad runa ir nevis par, piemēram, kārtējiem priekšvēlēšanu solījumiem, bet par amatpersonu teikto koronavīrusa kontekstā. Ja cilvēkiem ir pamats uzskatīt, ka viņiem ilgstoši un par visdažādākajām tēmām ir stāstītas blēņas, tad grūti pārmest, ka viņi ar aizdomām uzklausa amatpersonu teikto saistībā ar koronavīrusu.
Pat tad, ja amatpersonas, tā teikt, pārmaiņas pēc par šo tēmu nerunā blēņas.
Es pats sliecos domāt, ka nekāda mānīšanās nenotiek, bet te nu mēs esam – tieši tad, kad būtu nepieciešama sabiedrības uzticēšanās – ir vispārpieņemts uzskatīt, ka jēdzīga komunikācija vērienīgu apdraudējumu gadījumos ir ļoti svarīga, – iepriekšējā rūgtā pieredze atspēlējas.
Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma. Atgādināšu Ukrainas veselības ministres lēmumu brīvprātīgi pievienoties no Ķīnas atvestajiem Ukrainas pilsoņiem karantīnā Novije Sanžari. Manuprāt, Zorjana Skalecka rīkojās pareizi, tomēr pieļauju, ka sabiedrības un politisko aprindu attiecības Ukrainā ir tik saindētas, ka kāds ministres lēmumu tāpat iztulko kā PR akciju.
Šķiet, būtu naivi iedomāties, ka publikas ticība ministres Ilzes Viņķeles, premjera Krišjāņa Kariņa vai citu varas pārstāvju teiktajam kaut kā jūtami palielināsies, ja teiktais būs par situāciju ar koronavīrusu. Apzinoties, ka, tēlaini izsakoties, izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr dažas piezīmes un ieteikumi.
Tiem, kuri no Latvijas varas iestādēm sagaida izlēmīgāku rīcību, jāpatur prātā, ka Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts diemžēl nevar, ja tā var izteikties, vienpersonīgi pieņemt kādus radikālus lēmumus, kas skar cilvēku kustību starp Latviju un citām dalībvalstīm.
Atzīšos, mani personīgi nedaudz tracina ekonomisku faktoru (kādi būs finansiālie zaudējumi?) nozīmes pielīdzināšana cilvēka veselības kā faktora svarīgumam, tomēr Viņķele & Co nevar ietekmēt to domāšanas trulumu, kas parādās, piemēram, smalku Parīzes modes veikalu pārstāvju čīkstēšanā Rietumu televīziju reportāžās par to, ka bez Ķīnas tūristiem tie nu nekādi neiztikšot, attiecīgi “nevajag pieņemt pārsteidzīgus lēmumus”.
Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā nevēlēšanās zaudēt ne kripatu no pierastā komforta plaukst un zeļ pat kritiskās situācijās, kad vajadzētu it kā aptvert pārejošu zaudējumu nenozīmīgumu lielāku nepatikšanu priekšā.
Tajā pašā laikā Latvijas amatpersonām ļoti jāseko līdzi tam, kā viņu teikto var uztvert – arī gadījumos, kad teiktais ir saprātīgs. Piemēram, manā skatījumā Viņķeles teiktais par to, ka “pirmajā vilnī” specifiski nepieciešamo aprūpi Latvijā var nodrošināt simts cilvēkiem, ir labā ziņa, jo citu valstu pieredze liecina, ka tieši medicīnas infrastruktūras netikšana galā ar cilvēku pieplūdumu ir viena no galvenajām problēmām.
Tomēr es varu saprast arī tos, kuri, izdzirdot no ministres mutes skaitli “100”, to interpretē tā, ka nu ir pastardiena klāt. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienu sabiedrība pasauli uztver caur vizuālo informāciju.
Redzot foto ar tukšām ielām, cilvēkiem uniformās vai aizsargtērpos, mēs nolasām, ka tā jāizskatās “reāliem drošības pasākumiem” (vai arī otrādi – ja tā neizskatās, tad viss ir kārtībā). Video un foto var radīt, maigi izsakoties, nepilnīgu priekšstatu, bet šo cilvēku uztveres īpatnību nedrīkst aizmirst un amatpersonām ir priekšstati jāpapildina ar jēdzīgiem komentāriem.
Respektīvi, lai mazinātu cilvēciski saprotamas emocionālas interpretācijas, amatpersonām un arī dažādus komentārus publiskajā telpā sniedzošajiem ekspertiem ir jāmēģina iejusties nespeciālistu, kā saka, ādā.
Rezumējot: paralēli citiem sarežģījumiem, kādus objektīvi izraisa tāda mēroga problēmas kā “Covid-19”, pamatīga ķeza ir laika gaitā izveidojusies – un bieži pilnīgi pamatoti – neuzticība varas pārstāvju teiktajam.
