Juris Lorencs: Zaudētās ilūzijas 1
Pastāv tāds jēdziens – reālpolitika. Ar to saprot “praktisko politiku”, kas orientēta uz kāda konkrēta mērķa sasniegšanu. Saprotams, ka šādā gadījumā ideoloģija, ētika un politiskie principi parasti tiek pabīdīti otrajā plānā. Tieši tā tiek raksturots Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA) pieņemtais lēmums atjaunot balsstiesības Krievijas delegācijai. Atgādinājumam – tās tika atņemtas 2014. gadā pēc Krimas okupācijas un aneksijas. Parlamentāro asambleju veido 324 delegāti no 47 dalībvalstīm. “Par” balsstiesību atjaunošanu Krievijai balsoja 118, pret 62, bet vēl 10 delegāti atturējās. “Pret” iebilda vien Ukraina, Baltijas valstis un Lielbritānija. Lēmumu asi kritizējuši Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, Latvijas un Lietuvas ārlietu ministri. Turklāt Ukraina paziņojusi, ka tās delegācija aptur savu darbību EPPA.
Galvenais arguments tiem, kuri balsoja “pret” – Ukrainas un Krievijas attiecībās šajos piecos gados nekas nav mainījies. Krima joprojām ir okupēta, konflikts Donbasā turpina gruzdēt, turklāt Krievija sākusi izdot savas pases starptautiski neatzīto “tautas republiku” iedzīvotājiem. Tiem, kuri balsoja “par”, argumenti ir visai izplūduši – te tiek runāts par Krievijas lielajām iemaksām organizācijas budžetā (7% no kopējās summas), te par iespēju Krievijas pilsoņiem meklēt aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un vispār – “ir taču jārunā”. Viens gan nav skaidrs – par kādu reālpolitiku var runāt, ja cēlais mērķis – Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošana – tiek atbīdīts nenoteiktā nākotnē. Tā vietā tiek runāts par naudu! Taisnība ir tiem, kuri apgalvo – Eiropa sāk atgādināt vecu dāmu apdzīvotu komunālo dzīvokli, kuras virtuvē tiek runāts par sīkām ikdienas ērtībām. Par siltu tēju, kūkām, klusumu, mīkstu gultu un jaunāko televīzijas seriālu.
Šodienas pasaulē reālpolitika iet roku rokā ar dubultstandartiem. Piemēram, Rietumi, kuri Baltkrieviju nereti dēvē par “pēdējo Eiropas diktatūru”, vienlaikus uztur lieliskas attiecības ar teokrātisko Saūda Arābijas režīmu. No liberālās Eiropas vērtību viedokļa raugoties, tā ir mežonīga valsts, kuras pilsētu laukumos joprojām cērt galvas, nomētā ar akmeņiem sievietes un par zādzību amputē rokas. Bet karalistei ir nafta! Daudz naftas, un tas liek pievērt acis uz visu! Arī Vācija izliekas kurla, kad tiek minēti argumenti pret “Nordstream 2” gāzes vada būvniecību.
Bet viens labums no šī skandalozā EPPA lēmuma tomēr ir. Proti – tas kliedē ilūzijas. Vispirms jau Ukrainai, kuras prezidents Zelenskis vēl nesen centās pārliecināt Makronu un Merkeli ieņemt stingrāku nostāju pret Krieviju. Tas kliedē ilūzijas tiem, kuri joprojām cer, ka Eiropa spēj vienota iestāties par savām deklarētajām vērtībām. Tas dod papildu argumentus dažādu nokrāsu eiroskeptiķiem – redziet, notiek tas, par ko mēs jau tik ilgi runājam! “Vienotajā Eiropā” katrs velk deķi uz savu pusi!
Tas atver acis tiem, kuri domā, ka cilvēki ir racionāli un spēj mācīties no vēstures. Interesanta paralēle – notikumi Otrā pasaules kara priekšvakarā un šodien. 1935. gada janvārī Hitlers organizēja referendumu Zāras apgabalā par tā pievienošanos Vācijai. “Par” nobalsoja 90,3% iedzīvotāju. 1938. gada martā Vācija okupēja Austriju. Neskatoties uz to, 1938. gada septembrī tika sasaukta Minhenes konference, kurā Francija, Lielbritānija un Itālija atļāva Vācijai okupēt un anektēt Čehoslovākijai piederošo, bet vāciešu apdzīvoto Sudetu apgabalu. Lielbritānijas premjers Čemberlens pēc atgriešanās Londonā savā naivumā paziņo: “Es jums atvedu mieru!” Līdz Otrā pasaules kara sākumam bija atlicis nepilns gads. Un daži notikumi jaunāko laiku Eiropas vēsturē. 2014. gada marta referendumā Krimā par pievienošanos Krievijai nobalsoja 95,5% pussalas iedzīvotāju. Tā saucamais “Donbasa karš”, faktiski Krievijas uzkūdītais un atbalstītais separātistu iebrukums Ukrainā, sākās tā paša gada aprīlī un turpinās vēl šodien. Un tomēr 2019. gada jūnijā Eiropa izliekas, ka “nekas liels jau nav noticis”.
Kad Krieviju pirms pieciem gadiem padzina no Eiropas Parlamentārās asamblejas, Kremļa mediji to nicīgi dēvēja par “tukšu pļāpātavu” bez reālas ietekmes. Diemžēl izskatās, ka vismaz šajā ziņā viņiem ir taisnība.
