Ilze Kuzmina: Viena no jomām, kurā ne tikai “Konservatīvie”, bet arī “Attīstībai/Par” grāva savu reitingu, bija izglītība 31
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no 14. Saeimas vēlēšanu pārsteigumiem bija partiju apvienības “Attīstībai/Par” neiekļūšana nākamajā parlamentā, jau mazāks izbrīns bija par to, ka bez deputātu un līdz ar to arī ministru krēsliem palika “Konservatīvie”.
Skaidrs, ka vēlētāju uzticība vai arī vienkārši vēlme balsot par šiem politiskajiem spēkiem aiztecējusi pa pilienam vien: kaut kas neizdarīts vai par daudz un nepareizi izdarīts bijis dažādās sfērās. Taču viena no jomām, kurās darbojoties partijas grāvušas savu reitingu, bija izglītība.
Paradoksālā kārtā tas attiecas ne tikai uz “Konservatīvajiem”, kuras pārraudzībā ir Izglītības un zinātnes ministrija, bet arī uz “Attīstībai/Par”.
Kā tā? Pietiek, ja atceramies pēdējās nedēļas notikumus, kas nav beigušies joprojām: Rīgas skolēnu vecāki mēģina reģistrēties vietnē “pusdienlaiks.lv” un samaksāt par savu atvašu ēdināšanu skolās. Vietne te strādā, te nestrādā, daļai vecāku nedēļu pēc vietnes darbības sākuma tā arī nav izdevies tajā ielauzties, bet skolu personāls tikmēr mēģina dalīt bērnus ēdājos un neēdājos, tātad dabūjuši klāt vēl vienu administratīvu pienākumu.
Kas vainīgs? Būtībā visa valdošā koalīcija, kas, paziņojot, ka pusdienas ir sociāla problēma, nolēma samazināt valsts finansējumu pusdienām. Otrā vainīgā ir Rīgas domes koalīcija, kas savukārt cenu kāpuma dēļ pieprasīja, lai par pusdienām piemaksā arī vecāki, un ļāva vaļu skolu ēdinātājiem pašiem izdomāt, kā ievākt naudu no vecākiem.
Rīgas koalīcijā plaši pārstāvēti “Konservatīvie” un tā sauktie aparisti, kuri turklāt vada par skolām atbildīgo komiteju.
Tieši pirms vēlēšanām likt vecākiem sākt maksāt par to, ko viņi līdz šim bija saņēmuši par brīvu, turklāt laikā, kad cenas kāpj visam un savilkt galus ģimenēm kļūst arvien grūtāk, tiešām nebija laba doma.
Un, ja vēl samaksāt ir sarežģīti, banka prasa komisiju, jo nezin kāpēc nauda par skolēnu pusdienām Latvijā jāskaita uz kontu Lietuvā, vēlētājs pilnīgi intuitīvi par vainīgajiem nebalsos, pat ja ar prātu piekrīt, ka pusdienas nav izglītības problēma un visus par velti varbūt tiešām nevajag barot.
Vēl viens ar izglītību saistīts zīmīgs brīdis bija dažas nedēļas pirms vēlēšanām, kad aparisti kopā ar “Saskaņu” Izglītības likumā iebalsoja normu, kas koalīcijas partneros raisīja sašutumu un bažas par to, ka skolu latviskošana būs tikai uz papīra. Izskatot likumu trešajā lasījumā, šī norma tika labota, taču iespaids, kas bija radies, ka “Attīstībai/Par” mēģina sabotēt skolu latviskošanas reformu, pilnībā netika izklīdināts.
Savukārt “Konservatīvie”, darbojoties izglītības jomā, savu reitingu gan metodiski grāva paši, gan arī bija apstākļu upuri. Apstākļi pret šīs partijas virzīto izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci darbojās gan tāpēc, ka bija jāievieš izglītības satura reforma, kas acīmredzami bija sasteigta un ačgārni – kamēr vēl nebija atbilstošu mācību materiālu – uzsākta.
Vēlētāju atmiņa šoreiz nav bijusi īsa: ļoti svītrots deputāta kandidāts ir “Jaunās Vienotības” politiķis Kārlis Šadurskis, kurš bija ministrs laikā, kad tika pieņemti lēmumi par izglītības satura reformu. Tomēr daļai vēlētāju droši vien trūkst izpratnes par to, ka par problēmām, kas radušās ilgtermiņā, atbildīgs ir nevis esošais ministrs, bet kāds no priekštečiem.
Arī skolotāju trūkums lielā mērā bija mantota problēma: to, ka pedagogu trūks, izglītības politikas veidotāji apzinājās jau pirms vairākiem gadiem. Tomēr esošā ministra atbildība ir adekvāti reaģēt uz problēmu, nevis tā īsti neko nedarīt, attaisnojoties ar to, ka citās valstīs arī trūkst pedagogu, ka procentuāli nemaz tik daudz netrūkst, ka jākārto skolu tīkls un tad netrūks.
Vecākiem, kuru bērniem ilgstoši nenotiek kāda mācību priekšmeta stundas, to visu dzirdot, noteikti nerodas vēlme balsot par attiecīgo politiķi.
Turklāt izglītības un zinātnes ministrei Anitai Muižniecei tieši pirms vēlēšanām nez kāpēc radās nepārvarama vēlme nākt klajā ar diskutablām idejām gan par mācību gada pagarināšanu, gan atteikšanos no bezmaksas studijām. Labi, ka ministre ir drosmīga, bez drosmes sakārtot izglītības sistēmu neizdosies. Taču tālredzības, politiskās viltības gan pietrūka.
Un tad kā odziņa uz šīs kļūdu tortes nāca skolotāju streiks, kas tika atcelts pēdējā brīdī un tikai tad, kad sarunās par skolotāju prasībām aktīvi iesaistījās premjers Krišjānis Kariņš.
Kad preses konferencē vaicāju, kāpēc skolotājiem laikus nedeva prasīto, ja reiz viņiem pienākas un valsts budžetā naudu atrast var, K. Kariņš skaidri neatbildēja, bet citstarp bilda: “Un tad iesaistījos es…”
Dramaturģija, jauša vai nejauša, bija skaidra: ministre netika galā, kamēr neatjāja princis baltā zirgā.
Daudzu vēlētāju atmiņa parasti tomēr ir īsa, to veido pēdējā brīža un spilgtākie iespaidi. Paveiktais palika nepamanīts.
