Zaudēt jaunību uz kuģa. Kārlis Vērpe vērtē Ievas Raudsepas izstādi 0
ISSP galerijā no 4. jūnija līdz 7. augustam apskatāma Ievas Raudsepas izstāde “Tā varētu tevi arī aprīt”.
Kuģa brauciens asociējas ar dažādām lietām. Latvijā, šķiet, tipiskākie ir maršruti Rīga–Stokholma un Tallina–Helsinki, kuros iespējams izbaudīt kuģa ceļojumu. Filmās tie parasti ir garāki pārbraucieni, lai idilliski romantisko un sanatorijas sadzīvei līdzīgo jūras šķērsošanu straujākā notikumu mutulī ierautu noziegums, vētra, jūras laupītāji vai kuģa katastrofa.
Atšķirībā no lidojuma kuģojums drīzāk ir piedzīvojums, droši vien ne mazāk nervus kutinošs, ja vien nepiemirst, cik jūras un okeāni ir plaši, dziļi un stihiski. Droši vien, jo iepriekš minētie maršruti ir par īsu, lai pilnībā sajustos esam jūras varā.
Tāpēc gan nezūd došanās nepazīstamajā izjūta un jūras ieskautā nošķirtība, kas uz brīdi saved kopā nepazīstamos un ikdienai piešķir nebijušu infrastruktūru. Māju vietā kajīte, pilsētas vietā klājs, vakaram restorāns un diskotēka ar karaoki, no rīta zviedru galds.
Ieva Raudsepa savā izstādes videodarbā ir pievērsusies kuģa ceļojumam, kurā devušies četri jaunieši. Mākslas darba aktualizētajā laikā gan viens no ceļa biedriem ir pazudis un pārējie, pa starpu izklaidēm viņu meklē. Viņi dejo, malkodami aliņu, dzied karaoki, iziet uz klāja uzpīpēt, pačalot un ik pa laikam apspriežas, kur draugu meklēt.
Video cauri vijas epizode ar vienu no kompānijas meitenēm, kura sēž pie kajītes durvīm un cenšas tikt iekšā. Neviens neatbild. Video tiek atrādīts cilpā, nemanot brīdi, kad tas sākas no sākuma, tādēļ veidojas bezgalīga stāsta iespaids, vienlaikus meditatīvs un nedaudz netīkams, jo darbs nepiedāvā izeju no situācijas.
Raudsepu interesē savos darbos ne tikai stāstīt stāstus par dzīvi, bet pārdomāt mākslinieciskās izteiksmes specifiku un robežas. Videodarbā apzināti nav uzskatāmi parādīts, kad tas sākas un beidzas, bet šie abi nosacījumi ir pamatā tam, kā esam raduši skatīties kustīga attēla mākslas darbus.
Kā tad situācija atrisināsies? Draugs atradīsies? Kas ar viņu ir noticis? Jautājumi, uz kuriem noslēgums varētu sniegt atbildes vai vismaz no tiem atpestīt. Cilpa arī nav netipiska videodarbu atrādīšanas forma, mazāk pieredzēts ir paņēmiens, kurā 12 min ilgs darbs ir jāskatās stundu, lai saprastu tā uzbūvi.
Raudsepa meistarīgi strādā ar viņas izvēlētajiem izteiksmes līdzekļiem. Līdz šim tā ir bijusi fotogrāfija, tādēļ, ieejot aptumšotajā ISSP galerijā, ir pārsteidzoši nonākt pie viena videodarba, kura aplūkošanai izlikti ērti sēžammaisi. Liels nopelns autores un viņas darbu aktualizācijā ir izstādes kuratorei Evitai Gozei.
Fotogrāfija šoreiz atrodas it kā nomaļus, galerijas telpu aptumšo fotogrāfiju izdrukām aplīmēti logi, un malās izlikts fotoalbums “Kruīzs” (Cruis). Atšķirībā no videodarba, kurā apvienoti dokumentāli kadri ar uzsvērti iestudētām un tēlotām situācijām, fotogrāfijas pamatā ir prāmju ceļojumu dokumentācijas.
Protams, arī daļa no tām ir pozētas, tomēr uz klāja zibspuldzes gaismā pārtverts ceļotājs saglabā savu īstenā ceļojuma auru pretēji videodarbā skatāmajam uzvedumam.
Mākslinieces rokrakstam piemīt plašs diapazons un atšķirīgu žanru pārvaldīšanas prasme. “Kruīza” kolekcijā ir kopsakarīgi un saskanīgi savietoti attēli, kas ieturēti pavisam atšķirīgās izteiksmēs. Melnbalts kadrs ar dejā apskāvušos pāri atgādina pagājušā gadsimta gangsteru filmu; dāma piesēdusi pie kāpnēm ar lielu, metāla konstrukcijām inkrustētu spoguli jau tā kā no kādas futūristiskas avangarda lentes; ziepju trauka estētikas momentuzņēmumi “no šodienas”; pozēti portreti u. c.
Dažādu vēsturisko laiku noskaņu savietošana fotogrāmatā sabalsojas ar laika tematizāciju videodarbā – tam nav noslēguma un tas atrodas bezgalīgā riņķojumā, sākotnēji radot apjukumu par filmēto epizožu secību un stāsta attīstību. Tāpēc, kamēr saproti videodarba uzbūvi, tas ir kā labirints, kurā maldies līdzīgi jauniešiem viņu drauga meklējumos.
Izstāde ir veltīta jaunības tēmai, kuģa brauciens ir viena no retajām iespējām ilgāk pamatoti būt projām no vecākiem un darīt, kā gribas. Māksla ar savu konceptuālo slodzi jauneklīgajā bezbēdībā neļauj kavēties un pievērš refleksijai par dažādu mediju un attēlu materialitāšu iedabu.
Raudsepa uzsvērti parāda pāreju savā radošajā darbā uz drīzāk teorētisku jautājumu risināšanu. Kas tieši veido attēlu vēstījuma nozīmi un ietekmē mūsu pieredzi? Kāpēc it kā līdzīgus attēlus vēstures skalā mēs izvietojam dažādos attālumos no tagadnes brīža? Kurā brīdī attēls pieder drīzāk kino un nevis mākslas fotogrāfijas laukam? Raudsepas un Gozes sadarbība ir vērtējama kā rūpīgi pārdomāts un veiksmīgs notikums pēdējā laika Rīgas vizuālās mākslas dzīvē.
