Zaudējuma pārdzīvošanas un grieztas brūces dzīšanas atbilstošie etapi 0
Ievainojums Bēdas
1. Asinsvadu sašaurināšanās Neticība
2. Asas sāpes Regress
3. Asiņošana Dusmas
4. Sarecēšana Vaina
5. Krevele Izmisums
6. Audu atjaunošanās Identifikācija un jaunā rašanās
7. Rēta Pieņemšana
Katram no posmiem abos procesos ir funkcionāla nozīme. Ja viens no tiem tiks izlaists, dzīšanas process tiks traucēts. Tāpat ir svarīgi izdzīvot katru sērošanas posmu.
Pirmais posms bēdu pārdzīvošanās procesā ir neticības posms. Negaidītais trieciens mūsos rada apjukumu. Mēs sev sakām: “Tā ir kļūda, tas nevar būt.” Tāpat kā ķermenis uz brīdi var neko nejust, psihe pasargā sevi, vērtējot, ka droši vien radusies kļūda. Kādu laiku visas cilvēka emocijas, viņa uztvere, viņa dzīves izjūta ir paralizēta, iestājas noliegums, noraidīšana. Šis posms var ilgt no viena mirkļa līdz dažām stundām vai dienām, vai arī var pāriet ilgstošā patoloģiskā nolieguma formā.
Ja neticības posms ir veiksmīgi pārvarēts, nav citas izvēles, kā saskarties ar asajām sāpēm. Šis posms saucas regresija. Cilvēks piedzīvo nepārtrauktus emocionālos uzliesmojumus, viņš zaudē prātu un mēra sajūtu. Viņš raud kā mazs bērns, tas ir – regresē. Šajā posmā viņš nav spējīgs ieklausīties citos, jo viņu pārņēmušas iracionālas sāpes. Tāpat kā ar brūci – sākumā mēs nejutām neko, un tad sāpes deva zīmi.
Regresa posmam seko dusmas. Dažreiz tās izpaužas kā naids, dažreiz ir slēptas, bet vienmēr ir brīdis, kad mēs esam dusmīgi. Mēs varam būt dusmīgi uz to, kuru zaudējām, uz to, kurš, mūsuprāt, ir vainīgs, uz Dievu, uz dzīvi, uz sevi, uz pagātni. Dusmām, tāpat kā asiņošanai ir sava funkcija – tās nepieciešamas, lai turpinātos process. Dusmu uzdevums ir savienot mūs ar realitāti, lai izbeigtu nekontrolētu depresiju un kādu laiku aizsargātu mūs no gaidāmajām skumjām.
Lai nenomirtu no asiņu zuduma, nepieciešams, lai asiņošana apstātos. Lai cilvēks nenomirtu no izsīkuma, dusmām, ir nepieciešams kaut kas, lai to pārtrauktu. Tāpat kā asiņošanu aptur asiņu sarecēšana, dusmas nomāc un aizstāj vainas izjūta. Šajā brīdī mēs jūtamies vainīgi par to, ko izdarījām vai ko nevarējām izdarīt, lai viss būtu savādāk. Vainojot sevi, mēs it kā paziņojam, ka notikušo varēja novērst. Tā mēs cenšamies izvairīties no bezpalīdzības sajūtas, kura nāks vēlāk.
