4
Dārga uzturēšana
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola nenoliedz, ka depozīta sistēma Latvijā varētu darboties tieši tāpat kā citās Eiropas valstīs, taču tas izmaksātu visai dārgi. Pēc 2013. gadā veiktajiem aprēķiniem, kopējās izmaksas depozīta sistēmas ieviešanai būtu vismaz 20 līdz 26 miljoni eiro. Lietuvā sistēmas ieviešana izmaksāja ap 30 miljoniem eiro. Sistēmas uzturēšana prasītu vēl 12,8 miljonus eiro katru gadu. Jāņem vērā, ka visas šīs izmaksas tiek iekļautas preces cenā, kas tās padarītu dārgākas. Rezultātā par sistēmas uzturēšanu samaksā pircējs.
Depozīta sistēma dzērienu iepakojumam aptvertu tikai nelielu daļu no kopējā sadzīves atkritumu apjoma – līdz 6%. Igaunijā depozīta sistēma tika ieviesta laikā, kad atkritumu apsaimniekošanas sistēma nebija īsti attīstīta. Šobrīd tur arī tiek attīstīta dalītā atkritumu vākšanas sistēma, kas pagaidām nav izvērsta. “Latvijas gadījumā depozīta sistēmas ieviešana nesniegtu būtisku ieguldījumu vides piesārņojuma mazināšanā, jo mežos, ceļmalās un citur nevietā izmesto atkritumu vairumu veido dažādi maisiņi, vienreiz lietojamie trauki utt.” secina Ozola. “Dalītā atkritumu savākšana tomēr ir efektīvākā atkritumu apsaimniekošanas metode, kas ļauj samazināt poligonos apglabājamo atkritumu apjomu un palielināt pārstrādājamo atkritumu apjomu. Jāuzsver, ka sistēma Latvijā vēl tiek attīstīta, un tam paredzēti arī ES fondu līdzekļi.”
Bomži būtu sajūsmā
Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS) pirms 10 gadiem bija depozīta sistēmas piekritējs, taču tagad domas ir mainījušās: “Aptaujājot teju visas ieinteresētās puses – pašvaldības, atkritumu apsaimniekotājus, pārtikas ražotājus, tirgotājus, VARAM speciālistus –, dzirdu tikai bažas. Dalītās atkritumu vākšanas un šķirošanas sistēmā no ES fondiem ieguldīti 86 miljoni eiro un arī šajā finansējuma periodā visi jomai pieejamie līdzekļi jau neatgriezeniski iezīmēti tieši šai sistēmai. Privātie uzņēmumi, rēķinoties ar nemainīgiem darbības nosacījumiem, noslēguši vairāku gadu līgumus ar pašvaldībām un ieguldījuši ievērojamus līdzekļus infrastruktūrā. Neticu, ka abas PET savākšanas metodes var sekmīgi darboties paralēli. Ne reizi vien no rīta gadījies vērot pamatīgi “izrevidētus” atkritumu konteinerus, kuros ļautiņi meklējuši taras punktā nododamas stikla pudeles. Vai varat iedomāties, kādi izskatīsies PET paredzētie dalītās vākšanas konteineri pēc depozītsistēmas ieviešanas? Un, ja pieņemam, ka ES finansējums sistēmas ieviešanai nav pieejams, jājautā – kur ņemt naudu? Viena automāta cena ir orientējoši no 30 000 līdz 50 000 eiro. Tik dārgu audumu labāk tomēr septiņreiz nomērīt pirms griešanas, nekā pēc tam ilgi skraidīt pa nātrēm plikam…”
Secinājums ir viens – depozīta sistēma Latvijā varētu strādāt. Mīnuss ir lielie izdevumi, ņemot vērā to, ka esošajā sistēmā gadiem ilgi ieguldītas prāvas naudas summas. Lai arī kāda būtu sistēma, jāturpina izglītot sabiedrību – atkritumi ir jāšķiro, un par vidi, kurā dzīvojam, ir jārūpējas. Taču, atskatoties uz to, kā latvieši devās pāri Igaunijas robežai, lai par nelielām summām nodotu PET pudeles, tajā pašā laikā dzimtenē atkritumus nešķirojot, izskatās, ka šobrīd lielāku lomu spēlē nauda, nevis interese par vides tīrību.
