Zatlers par vienādu iespēju partiju 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Zatlera Reformu partijas līderis, Saeimas deputāts Valdis Zatlers. Rīt šai pirms deviņiem mēnešiem dibinātajai organizācijai – gadskārtējā pilnsapulce. Ar eksprezidentu Zatleru sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Šķiet, pašlaik politikā iestājies smags stāvoklis. Maz piedāvājuma, maz kustības, maz cilvēku ar labu gribu kaut ko mainīt. Tāds kā klusums, iečaulošanās, iekapsulēšanās. Sabiedrībai lāgā nav ko apspriest, par ko pastrīdēties. Pret valdību izskan pārmetumi – lūk, rūpnieks Gerčikovs intervijā saka: Latviju vadot gadījuma cilvēki. Un tas nav viens virsraksts šajā fonā. Kā būs ar virzību uz priekšu? Vai uz Zatlera partiju ir cerības, ka kaut ko solīsiet, jo jums vismaz ir daži enerģiski ministri – Ķīlis vai Sprūdžs?
V. Zatlers: – Visi pieci ministri no ZRP ir labi, enerģiski, profesionāli. Gan ārlietas, gan iekšlietas tiek realizētas, kārtīgi strādājot, nevis pievēršot uzmanību ministra personas izrādīšanai. Nebaidīšos teikt – visi pieci ir labāki par iepriekšējiem šajos amatos. Par jauno piedāvājumu. Principā Reformu partija – tas arī ir jauns piedāvājums. Esam iztikuši bez lielās naudas atbalsta, kaut tas nav viegli. Partijas atpazīstamība prasa vai nu labus sakarus, vai lielus līdzekļus. Mēs par mērķi esam izvirzījuši vienādu iespēju un vienādas attieksmes sabiedrību. Diemžēl līdz šim valstī dažiem pietuvinātiem uzņēmējiem piešķirtas nepelnītas privilēģijas un ietekme, salīdzinot ar pārējiem. Pretī uzņēmējiem sēdīsies politiķi, ekonomikas eksperti, kuri atbildēs – uz jūsu problēmām varam reaģēt ar šādiem pasākumiem.
– Beidzamajā laikā ierunājušies par grāmatniecības un literatūras atbalstīšanu. Vajagot bibliotēkās iepirkt latviešu rakstnieku grāmatas, pašiem literātiem dot stipendijas – tā darot Igaunijā, neskopojas ar miljoniem. Pie mums – nekāda atbalsta. Un tā visi knābīši vaļā un gaida – kad dos?
– Lai dotu, vispirms jānopelna. Pie tādas domāšanas jāpierod…
– … bet jūs taču neteiksiet, ka arī rakstniecībai jāpelna?
– Rakstniecībā, glezniecībā vai citā mākslā nebūs iespējams nopelnīt tik daudz, lai uzturētu māksliniecisko, radošo konkurenci. Ļoti maza daļa radošo cilvēku spēs pārtikt no pašu nopelnītā. Taču, lai šie izcilnieki rastos, ir vajadzīgs valsts atbalsts. Priecājamies par mūziķiem, dziedātājiem, kas aiznes Latvijas vārdu pasaulē, taču šie solisti lielākoties radušies no tā, ka valsts visu laiku uzturējusi mūzikas skolu sistēmu, atbalstījusi Dziesmu svētku tradīciju. Iedvesmojot jaunos talantus, visiem ir nepieciešami šie mūsu mākslinieku panākumi, jo tie parāda, līdz kādām virsotnēm var aizsniegties.
Tāpēc vienmēr būšu par to, ka māksla ir saprātīgi jādotē no valsts. Latvijā cilvēki ļoti mīl un apmeklē teātri, bet maz ir tādu, kuri zina, cik latu biļetes cenai klāt piemet no valsts, lai skatuves māksla pastāvētu.
E. Līcītis: – Es gan ieteiktu dažām rakstniecēm, kas ar pastieptu roku valsts virzienā apstaigā TV studijas un redakcijas, pieprasot, lai viņas drukā un izplata, izlasīt grāmatu “Mūžīgi svētki”. Tur viens tikko apprecējies jauns rakstnieks, uzvārdā Hemingvejs, ne katru dienu zina, ko dos bērnam paēst un vai pietiks naudas oglēm, ar ko sasildīt Parīzes dzīvoklīti. Par viņu vis negādāja ne Amerikas, ne Francijas kultūras ministrija, viņš strādāja kā zirgs. Un cits stāsts par visai trūcīgu angļu mājsaimnieci, uzvārdā Roulinga, kurai bankas konts no nulles līdz 800 miljoniem mārciņu pieaudzis pēc dažu bērnu grāmatu uzrakstīšanas.
– Radošiem cilvēkiem vajadzīgas emocijas. Nu jā, ir šie piemēri, kad grūti dzīves apstākļi piespiež uz ģenialitāti, kad emocijas izliek, radot mākslas darbu. Bet, lai rastos ģēniji, ir arī bāze vai augsne, uz kuras pamana izcilības. Rakstniecība kļuvusi globāla, dažādās valstīs rada darbus, kas ir ko vērti, ko iesaka lasīt un tulko daudzās valodās. Arī Latvijā tāds prozaiķis var piedzimt, taču mums svarīgākais, lai rakstnieki raksta par dzīvi šeit, par mums tuvām un saprotamām, izjustām lietām. Tas arī nav viegls uzdevums, bieži vien tikai ar vēlēšanos ko tādu uzrakstīt ir par maz.
V. Krustiņš: – Uzņēmējs Tamužs, kurš konsultējot pašreizējo prezidentu, nesenā intervijā sacīja, ka nelaimes valstī ceļoties no tā, ka mums nav ideoloģijas. Kā jūs komentētu šo tēzi?
– Ar vienu ideoloģiju dzīvo totalitārās valstis. To esam piedzīvojuši. Bet tas, kā pietrūkst un kas tikai lēnām veidojas, ir: lai valdošajām un konkurējošām partijām būtu konkrētas ideoloģijas, kuras cilvēki saprastu un uztvertu. Ideoloģija ir principu un vērtību skala, ko aizstāv līdzīgi domājošu cilvēku grupa, un vēlētāji atbalso – jā, tie būtu arī mums pieņemami principi.
E. Līcītis: – Un jūsējā būtu – liberālo reformu ideoloģija?
– Domāju, ka uz nākamajām vēlēšanām tā būs ļoti skaidra ideoloģija, kuru pazīs ne tikai pēc partiju līderiem. Tas, ko droši vien domājis Tamuža kungs, ir sabiedrībā bieži pieprasītā valsts attīstības vīzija. Uz kurieni valsts ies un kādi būs tuvākie mērķi.
Nekas daudz nav mainījies, jo, kad pirms kara dibināja Lauksaimniecības universitāti, ar divām – lauksaimniecības un mežsaimniecības – fakultātēm, tad apzinājās par divām Latvijas vērtībām – zemi un mežu bagātībām. Tie ir resursi. Valsts vīzijas nevar būvēt uz resursiem, kuru mums nav. Bet ir gan viens cits pamats – cilvēka prāts – un tas ir bezgalīgs.
V. Krustiņš: – Atgriežoties pie ideoloģijas – kādu vietu jūs tajā ierādītu vēsturei?
– Pamatvietu. Tā ir atmiņa par pagātni, ko izmantojam nākotnes plānošanai.
– Vai piekrītat, ka valstī, patiesību sakot, vajadzētu būt vienotai vēstures izpratnei?
– Vienmēr, arī prezidenta amatā, esmu uzsvēris, ka Latvijas vēsture skolās jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Lai kā pretī argumentēja, ka “jāskatās kontekstā”. Piekrītu – kontekstā, bet centrā ir Latvija, vieta, kur dzīvojam, un no šī punkta skatāmies uz notikumiem, kas risinājušies tepat pie robežām vai aiz tālām jūrām. Te jābūt vienai vēstures patiesībai, jo faktus nevar izmainīt. Tikai interpretēt. Latvijai svarīgi, lai interpretācija ir viena, cilvēkiem saprotama, jo tikai tādējādi veidojas savstarpējā cieņa citam pret citu un reizē – saliedēta sabiedrība. Es pats savu roku un plecu pieliku, lai tādā veidā Latvijas vēsturi mācītu skolās, un joprojām nesaprotu, kāpēc bija minstināšanās, pārejas periods, lai vēsturi mācītu kā atsevišķu priekšmetu. To vajadzēja sākt jau pirms 20 gadiem. Pēc valsts pasludināšanas negaidīja gadiem ilgi, ķērās klāt pie Latvijas vēstures mācīšanas skolās.
– Atliek pajautāt, vai valsts vēlas, lai vēsturi mācītu kvalitatīvi tagadējās skolās?
– Obligāti, un it sevišķi vēsture jāzina tiem, kuri valsti vēlas pārvaldīt. Veiksmīgākie valstu līderi, ar kuriem man bijis gods saskarties, bija tie, kuri ļoti labi pārzināja savas zemes vēsturi. Šajās zināšanās un vēstures mācībās slēpjas šodienas valsts spēks.
E. Līcītis: – Slavējama atziņa, un došu vienu pozitīvu piemēru. Kādā rakstā apgalvoja, ka Sprūdža ministrijā radītā darba grupa dedzīgi studējot Kārļa Ulmaņa grāmatas un rakstus par Latgales problēmām un piesaistīšanu pārējai Latvijai. Viņiem tas viss ļoti noderot, lai atrastu šodienas risinājumus!
– Bet protams – tas ir mūsu nacionālais teritoriālais resurss, kas jāapsaimnieko, un toreizējie principi un pieejas noteikti noder. Kas vajadzīgs, tas ir mūsdienīgs izpildījums. Esmu apmeklējis metālapstrādes uzņēmumu Rēzeknē. Krīzes periodā tas bija spiests sašaurināties, bet tagad produkcijas izlaidi kāpinājis divkārt kā pirms krīzes. Tur ir 120 strādnieki un filozofija – uzņēmumu nevajag lielāku, jo tāds spēj pielāgoties jebkurām prasībām un pārorientēties pasūtījumiem. Iespējams, tāda izmēra ražotnes ir mūsu industrijas nākotne.
Un vislielākajā mērā šis veiksmes stāsts balstās uz profesionāli sagatavotu un izglītotu darbaspēku. Ja tāda nebūtu, uzņēmējs nebūtu vēris vaļā uzņēmumu, taču, lai tāda attīstība rastos daudzviet, ir jāatzīst vājais punkts – papostītā arodizglītība, kuru atjaunot ir mūsu uzdevums.
Latgalē esmu bijis bieži, un ir vērojama plaisa starp Latgali un, es teikšu, Rīgas varu. Uz turieni jāceļ sadarbības tilti, piedāvājot to, ko Latgalē gribētu un varētu ņemt. Jātiekas ar pašvaldībām, lai saprastu, kāda palīdzība ir nepieciešamāka.
– To jūs par – nedot zivis, bet makšķeri?
– Sarežģītāk. Jāsaprot, kādu makšķeri tur lietos un kādi žibuļi tajos apstākļos un ūdeņos derēs, uz kuriem labāk ķersies zivis. Tāpēc nepiekrītu nokritizēšanai, ka Latgalei jau devuši iespēju, bet viņi nav pratuši paņemt. Jāzina, ko tur būs gatavi saņemt, plāniem jākļūst mērķtiecīgiem.
V. Krustiņš: – Šķiet, nevaram apiet jautājumu – kāda loma turpmāk būs “Saskaņas centram”? Sadarbībai ar šo partiju. Viņiem ietekme uz vēlētāju daļu saglabāsies, bet kā strādāt ar “SC”? Vienubrīd teicāt, ka būtu gatavi piedāvāt vietas valdībā, bet sekoja iebildes. Tagad apstākļi un situācija mainījusies vai zināmā mērā – no abām pusēm iekapsulējusies. Kā jūs skatāties – vai un kā iespējams kārtot sadarbību tālākā nākotnē?
– Par to līdzāspastāvēšanu – pirmkārt, jākliedē mīts, ka parlamenta opozīcijas partijas nekur nepiedalās. Nevienu likuma rindu nepieņem, no visām pusēm neizdiskutētu. Balsojums var būt dažāds, taču nav reti gadījumi, kad nobalso vienprātīgi vai mazai grupai atturoties. Likumdošanas process norit kā ar pārstāvēto partiju, tā ar visu deputātu līdzdalību. Runas, ka nav dialoga, ka nav iespēju ietekmēt procesu, ir vienkārši neiederīgas. Protams, ir valdība, kura to visu sagatavo. Tāpēc tā arī ir valdība! Sūkstīties, ka parlamentā kāds ir atgrūsts, ir opozīcijas ieņemta poza. Otrkārt, šajā Saeimā daudz un atbildīgi amati ir piešķirti mazākuma frakcijām. Jā, tām nav amati izpildvarā, bet tāda ir demokrātija. Nokļuvi opozīcijā, tātad tev nav amatu.
E. Līcītis: – Un koalīcija ir stabila, nekritīs ne rīt, ne rudenī.
– Koalīcija ir stabila. Ja izdosies panākt, un es domāju, ka simtprocentīgi izdosies, lai valdība nostrādā no vienām vēlēšanām līdz otrām, tas būs pagrieziena punkts Latvijas politikā. Plus ļoti pozitīvi – ekonomiskajā attīstībā. Atgriežoties pie “SC” – tas, par ko runāja rudenī, bija iespēja veidot valdību no trim lielākajiem spēkiem. Konstitucionālais vairākums – līdz ar to konstitucionālo balsojumu realizēšana. Taču sarunas ir sarunas. Tur rezultāts nav iepriekš paredzams, bet tas, ka “SC” nav valdībā, ir viņu pašu neveiksme.
Neiekļūt valdībā ar 31% no Saeimas balsīm ir grūti dēvēt citādi kā par viņu neveiksmi, nemākulību. Tamdēļ, ka ZRP sāka šādas sarunas ar “SC”, droši vien zaudējām vairākus reitinga punktus. Tā bija zināma politiskā drosme, pēc kuras raisījās arī negatīvas sekas, bet kopējā politikā – tomēr pozitīvas.
V. Krustiņš: – Tomēr jūs viņiem neesat devuši nevienu sēkliņu. Politikā tas iezīmējas ar amatiem, lai cik greizi uz to skatītos un liegtos, ka tā tas nav.
– Lai nu kurš teiktu par amatiem, bet vai var sūkstīties Rīgas mēra partija? Viņš pats gan Saeimas vēlēšanās nepiedalījās.
E. Līcītis: – Kāpēc tad jūs ar viņu runājāt par koalīcijas veidošanu? Urbanovičs retu reizi līdzi atnāca, citi nemaz!
– Mēs bijām pieklājīgi. Kādu delegāciju sūta sarunu partneris, tādu ņemam par pilnu. Taču kopumā es domāju, ka “SC” nemaz nedrīkst iekapsulēties. Gados līdz vēlēšanām politiskajā spektrā būs pārmaiņas, no kurām nevajag baidīties un vairīties. Pirms referenduma šī partija izvēlējās mērķi – jo sliktāk, jo labāk. Varbūt domāja, ka cilvēkiem tā patīk, bet es domāju, ka ne.
V. Krustiņš: – Jā, bet vai jums nav jābūt pretimnākošiem, jāpiedāvā viņiem kāds amats, kas nebūtu nekādi Ziemassvētki. Varbūt tas izklausās pēc primitīva risinājuma “es tev, tu man”, bet vai tikai pirmskara valsts kontrolieris, uzvārdā Ivanovs, nebija krievs?
– Ziniet, uz to es atbildēju kādam krievu medijam, bet šo atbildes daļu izgrieza ārā. Jautājums bija, ka referendums neesot bijis par varu, bet par problēmu. Kas tā ir par problēmu, lūdzu, noformulējiet – es vaicāju. Pēc saminstināšanās medija pārstāvis beigu beigās teica – nu vajadzēja dot kādu ministra vietu!
– Nu re!
– Jā, bet es uzskaitīju amatus, ko ieņem, teiksim tā, nelatvieši. Saeimas Tautsaimniecības komisiju vada Vjačeslavs Dombrovskis. Valsts pārvaldes un pašvaldību komisiju – Dolgopolovs. Kas ir Korupcijas apkarošanas apakškomisijas priekšgalā? Loskutovs! Operatīvās darbības likuma apakškomisijas vadībā? Judins. Saeimas priekšsēdētājas biedrs ir Klementjevs. Minētais Rīgas mērs, KNAB un VID direktori – arī nelatvieši. Sarakstu var turpināt.
Nav taču nekādu šķēršļu, lai amatos nokļūtu krievi un cittautieši. Tie, kas ir politiski aktīvi, izmanto šīs iespējas. Un tad jautājums pavēršas citādi. Runa ir par to, ka konkrētai partijai nav amatu dažās vietās, kur viņiem ļoti gribētos tikt.
Bet tad partijai jānokļūst pozīcijā, jāpierāda, ka ar godu spēj darboties pie varas – tāda ir demokrātija, kur apstākļus nosaka pēc vēlētāju gribas. Partija arī var gribēt, var vēlēties, bet pieprasīt – ne.
– Ļoti būtiski, ka to pateicāt, atspēkojot stāstus par “nodarītām pārestībām”. Minējāt, ka, lai ieņemtu kādu amatu, jābūt zināmām īpašībām. Vai šādu īpašību trūkums ļoti izpaužas, vai “SC” var uzticēt visus amatus, kādus vien viņi vēlētos?
E. Līcītis: – Sevišķi, ja, piemēram, pašam frakcijas priekšsēdētājam Urbanovičam SAB liedzis pielaidi valsts noslēpumam.
– Pateikšu savas domas par pielaidēm. Ir uzskatu stereotips – ja kādam neiedod pielaidi, tas noteikti ir kādas svešas valsts spiegs. Nē, bieži vien pielaides nepiešķir pagātnes grēciņu dēļ, kas ir likumpārkāpumi vai ļoti tuvu šai robežai. Nereti tās liedz personīgo īpašību dēļ, bažījoties, ka cilvēks izpaudīs uzticētos noslēpumus. Vēl tiek ņemta vērā reputācija – būtībā pamatjautājums. Tātad – ja tev nav reputācija zināmā pakāpē, tad netiec pie valsts noslēpuma, nederi dažiem amatiem. Nevis tā – nav pielaides, tātad spiegs.
– Labi, ka nomierinājāt, man jau ar’ likās, ka Urbanoviča pagātnē drīzāk varētu būt grēciņš ar ābolu čiepšanu kolhoza augļu dārzā, nevis, sargi Dievs, spiegošana.
– Katrs pats zina, ko sadarījis un kādi paša grēciņi, jeb – kā vecos laikos teica – suns zina, ko ēdis.
– Politisks pasūtījums?
– Noteikti ne. Pārbaudes veic neatkarīga drošības iestāde, kur politiķiem nav nekādas ietekmes.
V. Krustiņš: – Par ZRP kongresu. Jums var nebūt vairs tik daudz kvēlu atbalstītāju kā sākumā.
– Partija dzima uz emociju bāzes “Rīkojuma nr. 2” sakarā, un tajā iestājās cilvēki, kuri nemaz neraujas politikā.
Biedri ir atbiruši, bet nākuši arī klāt vai apmierinājušies, ka maksā biedru naudu, atbalstot godīgu politiku, ko veic un īsteno viņu kolēģi. Un mēs būsim neatkarīga partija, ko nevar nopirkt. Nebalstīsimies uz populistiskiem saukļiem, lai virzītos uz priekšu.
E. Līcītis: – Vai nav bažu, ka pilnsapulcē ieradīsies kādi šķēlēji, būs nodalīšanās?
– Šobrīd mērķtiecīgi iefiltrēt kādu vairs nav iespējams, kā tas bija darbības sākumā. Urrā ir pagājis, esam organizētāki. Ja kādam gribas vairāk pieteikties par līderi, viņš to var darīt, ja kādam ir nepieņemamas mūsu izvēles, viņš var pamest partiju.
– Pilnsapulces uzdevums ir ievēlēt domi. Kāda tā būs?
– Pirms nepilna gada mums nebija nodaļas un bija diskusijas, kā sekmīgāk pārvaldīt partiju. Vai tā kā dažā citā, kur valdībā ir ministri un augsti amatvīri, un cits krējums? Valde akceptējusi citādas izmaiņas ZRP pārvaldīšanā, proti, teritoriālās pārstāvniecības domi. Jā, arī tur būs mūsu ministri, taču kuplā skaitā delegāti no ZRP nodaļām, no visiem reģioniem. Grūti teikt, cik lielā skaitā būs domes sastāvs, taču ne vairāk kā simts. Biju LTF domes loceklis, un tajā bija simts pārstāvju. Dome būs platforma, kura tiksies trīs četras reizes gadā, tai delegātus izraudzīsies nevis kongresā, bet uz vietām, un domes sanākšanas noliksim tad, kad būs sakrājušās aktualitātes, kuras apspriest. Tas uzlabos abpusējos kontaktus. Rīgā zinās, kas notiek uz zemēm, bet no zemēm savukārt nevarēs teikt – kāpēc tur, augšā, spriež pret mūsu gribu.
– Tomēr ieteicamo domes kodolu Zatlera meitenes jau ir uzrakstījušas.
– Nē, mēs nezinām, ko virzīs.
– Kā plānojat startēt pašvaldību vēlēšanās, cik stipra būs Rīgas domes kandidātu liste?
– Katram sarakstam savs laiks.
– Kas notiks, ja pilnsapulcē kāds delegāts celsies kājās un teiks – Zatlers slikti vadījis. Nolaidis reitingus. Jāpārvēl valdes priekšsēdētājs.
– Pēc statūtiem valdi ievēl uz diviem gadiem. Tad seko atskaite par darbu, un biedri izlemj, kam turpināt darbu valdē. Pašreizējo valdi ievēlēja 2011. gadā. Vērtēt darbu jau nav nekas nesaprātīgs, bet darīt un mērīt katru mēnesi – diez vai nav par strauju. Taču tas, kas būs pilnsapulces darba kārtībā, ir partijas nosaukuma maiņa. Daudzi biedri esam pārliecināti, ka tagad ir cita identitāte, reformu un rīcības partijas identitāte, līdz ar to nosaukumam jāpaliek – Reformu partija.
