Zatlers attopas, ka līdera vārdu partijas nosaukumā likt nav labi 0
Raksturojot Latvijas politiku, pēdējā laikā arvien biežāk tiek lietots apzīmējums “šizofrēnija”. Šis vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – psihes sašķelšanās. Protams, politiskā šizofrēnija nav saslimšana, bet gan dažādi gadījumi, kad politiķi pēkšņi atsakās no iepriekš teiktā vai darītā un pat sāk rīkoties pretēji. Bet varbūt to dēvēt par apskaidrību?
Spilgtākais pēdējā laika piemērs droši vien ir “Saskaņas centra” politiķu darbības ap referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Partijas līderi līdz šim apgalvojuši, ka Latvijā jābūt vienai valsts valodai – latviešu; to paredzot arī “SC” programma. Tomēr vienlaikus viņi dažādi stimulē Lindermana un Osipova iniciatīvu. Vispirms daļa biedru aiziet parakstīties par referenduma rīkošanu, bet pārējie cenšas viņus “atmazgāt”. Tagad Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs jau paziņojuši, ka referendumā balsos par krievu valodu, tāpat darīs arī virkne Saeimas deputātu, kuri tādējādi pārkāps ne tikai deputātu zvērestu, bet arī savas partijas programmu.
J. Urbanovičs paskaidro tiem, kas nesaprot: “Referendums nav par otru valsts valodu. Mani vēlētāji protestē pret nicinājumu, necieņu un tiesiskuma neievērošanu, ko izrāda valdošie.” Varbūt Centrālā vēlēšanu komisija vēl var paspēt mainīt referenduma jautājumu, ja jau tas nav par valodu?
Taču ne jau “SC” politiķi vienīgie slimo ar politisko šizofrēniju. Arī tā dēvētajām labējām partijām šī kaite nav sveša. Kaut vai par to pašu referendumu runājot. Pērn parakstu vākšanas laikā valdošie politiķi pret Lindermana un Osipova ierosinājumu izturējās diezgan nevērīgi un tikai tagad ir gatavi tam dot politisku vērtējumu. To gan varētu uzskatīt par apgaismību, tāpat kā Solvitas Āboltiņas un citu attapšanos, ka koalīcija ar “Saskaņas centru” tomēr nebūtu vēlama, lai gan iepriekš ar šo ideju ne mazums koķetēts.
Tomēr čempions politisko apskaidrību ziņā noteikti ir bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers – viņš mūs gatavs ar tām pārsteigt vēl un vēl. Četrus gadus pavadījis Valsts prezidenta amatā, viņš beidzot atklāja oligarhu ietekmi. Uzslavējis 10. Saeimu par ļoti labu darbu, viņš pēc nepilna mēneša izdeva rīkojumu par tās atlaišanu. Vairākkārt mudinot partijas uz konsolidāciju un sadarbību, viņš tomēr nodibināja jaunu politisko spēku. Partijai tika dots tās līdera vārds. Zatlera Reformu partijas interneta mājas lapā atrodams pat īpašs pamatojums, kāpēc tas bija nepieciešams, jo “iekļaujot partijas nosaukumā bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera vārdu, vēlējāmies skaidri norādīt, ar kura cilvēka personisku izlēmību un rīcību šajā pavasarī sākās pārmaiņas Latvijas valstī”. Var jau saprast, ka tā bijusi arī neliela kompensācija Zatleram par nepārvēlēšanu prezidenta amatā (par aizskarto godkārību?). Tomēr gada nogalē parādījās ziņa, ka ZRP tomēr varētu mainīt nosaukumu un Zatlera vārdu no tā svītrot. Tagad arī pats partijas līderis atklāj – viņam nākusi apskaidrība, ka viena līdera vārdā nosauktām partijām neesot ilgs mūžs.
“Ne jau Zatlera uzvārds, bet reformas ir tās prioritātes, kas nosaka gan partijas plānus un programmas, gan rīcību, un lai tā asociētos nevis ar vienu līderi, bet ar darbiem,” intervijā LNT skaidro bijušais prezidents. Vai tiešām viņš to pirms pusgada nezināja? Vai tuvumā nebija neviena, kas pasaka priekšā?
Un, protams, neaizmirsīsim stāstu par Zatlera grezno auto, kas sevišķi labi skan kopā ar partijas programmas punktu: “ZRP ir svarīga virzība uz nevienlīdzības un cilvēku dzīves iespēju atšķirību mazināšanu…”
Atliek atgādināt trāpīgo vērtējumu, kuru savulaik Zatleram deva Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: “Tās zāles, ko viņš piedāvāja citām partijām, viņš pats nav gatavs iedzert.”
