Gata Šļūkas zīmējums

Grāmatā asprātīgi portretēti trīs tā sauktie oligarhi – Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Aivars Šlesers. “Ja kaut kur parādās nesadalīta nauda, Lembergs ir klāt. Viņam nav miera, gribas visu savākt sev, pamēģināt atņemt citiem – ja nu izdodas, vienalga – vajag vai nevajag. Šķiet bērnībā smilšu kastē Aivaram tikušas atņemtas mantiņas, un viņam ir grūti sevī remdēt šo nodarījumu. Lembergs nekad neapstāsies, viņš ir ļoti spītīgs. Tieši tāpēc no visiem oligarhiem viņš ir izdzīvojis ilgāk,” raksta Zatlers, kurš ZZS un Lembergus dēvē par “reitingu vergiem” un “kooperatīvu, kas balstās uz dziņu saglabāt varu par katru cenu”. Zatlers arī iedzeļ Ventspils mēram, kuram patīkot organizēt pilsētā svinības, taču tur neesot nevienas “kārtīgas viesnīcas” un “tikai daži restorāni, kur Latvijas sabiedroto valstu karavīri var dabūt pa degunu”. Šķēli Zatlers apraksta kā blefotāju, bet pret Šleseru ir pat žēlīgs, atgādinot, ka viņš ir piecu bērnu tēvs, nesmēķē, nedzer, apmeklē baznīcu. “Šlesers no oligarhu trijotnes bija jaunākais un naivākais savā maksimālismā. Abi pārējie viņu apspēlēja, iebarojot gatavas konfektītes, kuras Šlesers viegli norija. Viņi uzskatīja Šleseru par kaut ko līdzīgu zemākas šķiras pārstāvim, ar kuru var izrīkoties, kā patīk,” raksta Zatlers.

Grāmatā viņš atklāj dažas aizkulises, piemēram, Šķēles mēģinājumu ar viltu izdabūt cauri varas gaiteņiem amnestijas likumu, piemānot mācītājus, advokātus un politiķus. Arī to, ka lūdzis augstskolu rektoriem izstrādāt kompaktu valsts pārvaldes modeli, bet saņēmis atbildi: “Cik mums par to maksās?” Vairāki vaļsirdīgi stāsti saistīti ar starptautisko politiku. Piemēram, bijušais prezidents vaļsirdīgi atzīstas, ka NATO samitā esot neuzkrītoši samainījis galda kartes, lai vakariņās viņam blakus sēdētu interesanti sarunbiedri. Tiesa, līdzīgā situācijā esot nonācis arī viņš pats, kad viņam blakus nosēdināts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, kurš ļoti vēlējies aprunāties ar Latvijas augstāko amatpersonu. Kā noprotams, šis sarunbiedrs Zatleram īsti nav gājis pie sirds, toties viņš ar prieku atstāsta, ko pie konjaka glāzes pļāpājis ar bijušo Polijas prezidentu, nelaiķi Lehu Kačiņski.

Plašsaziņas līdzekļi jau vērsuši uzmanību uz to, ka dažas Zatlera atmiņas, piemēram, slavenā intervija par “tankiem” un “Saskaņas centra” aicināšanu valdībā (pats Zatlers to sauc par “paklupienu”) ir neprecīzas vai apzināti sagrozītas. Pārsteidzošs ir arī viņa paziņojums, ka kļūdains un naivs bijis lēmums rīkot atklātu Reformu partijas dibināšanas kongresu. Te nu jābilst, ka Latvijā vēl neviena partija nav dibināta slēgtā kongresā, turklāt Politisko partiju likuma 10. pants par partiju darbības atklātumu tādu iespēju nemaz nedod.

Savu grāmatu Zatlers sāk, atceroties sajūtas, kas bijušas uzreiz pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā – viņu miesassargu pavadībā aizved uz melnu mašīnu: “Tā laikam cilvēki jūtas aresta brīdī.” Šobrīd ir laiks apsveikt viņu ar atbrīvošanu.

UZZIŅA

Latvijā izdotie 
politiķu memuāri

* Dainis Īvāns. “Gadījuma karakalps” (1994)

* Guntis Ulmanis. “No tevis jau neprasa daudz” (1995)

* Mavriks Vulfsons. “Kārtis uz galda” (1997)

* Māris Gailis. “Varas tehnoloģija” (1997)

* Alfrēds Rubiks. “Balsoja ar ziediem” (1997)

* Anna Seile. “Annas burtnīciņas”, trīs daļas (1997, 1999, 2011)

* Eduards Berklavs. “Zināt un neaizmirst” (1998), “Zināt un neaizmirst II” (2006)

* Sandra Kalniete. “Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza” (2000)