Intervijā kā pratināšanā čekā vai gestapo 8
Grāmatas nosaukums radies no kāda neveikla izteikuma preses konferencē. Vēlāk “spārnoto frāzi” izmantoja daži centīgi uzņēmēji, piedāvājot to kopā ar Zatlera bildi uzdrukāt krekliņiem, krūzītēm, iepirkuma maisiņiem. Tiesa, populārāks par Valsts prezidentu šajā jomā izrādījās cits tā laika politiķis – finanšu ministrs Atis Slakteris ar savām frāzēm “Nothing special” un “We will be taupīgi”. Nu var teikt, ka Zatlers savu izteikumu spējis no defekta pārvērst par efektu (atšķirībā no “Rīkojuma Nr. 2” par Saeimas atlaišanu, kur no efekta beigās sanāca defekts).
Ar pašironiju grāmatā gan viņš neaizraujas. Drīzāk tajā jūtama vēlēšanās pateikt, ka sabiedrība īsti nav novērtējusi Zatlera veikumu prezidenta amatā – to, kā viņš uzņēmies nācijas līdera lomu krīzes laikā (nepamanījāt?), un to, cik veiksmīgi darbojies ārpolitikā (tiešām nepamanījāt?)… Autors nedaudz skumji secina, ka politikā draugus iegūt nav iespējams, tomēr lasot paliek iespaids, ka ekspolitiķis izmantojis arī iespēju atriebties tiem, kas savulaik likuši viņam justies neērti. Piemēram, avīzei “Diena”, kas pret viņu bija izvērsusi niknu “aplokšņu kampaņu”. Zatlers atceras savu interviju “Dienas” redakcijā: “Saruna vairāk atgādināja pratināšanu čekā vai gestapo. Īstenībā tā pat nebija intervija, drīzāk īpaši organizēta izrāde ar mērķi izvilkt no manis to, ko paši vēlējās dzirdēt. (..) Trūka vien spilgtas gaismas man sejā.”
Ar neslēptu aizvainojumu Zatlers atceras to, kā viņam, aizbildinoties ar “protokolu”, palūguši pamest Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras noslēguma balli Rundāles pilī, jo daudzus viesus interesējis jaunievēlētais prezidents, un tas varēja aizēnot balles centrālo personu. “Protams, tā nebija prezidentes iniciatīva. Gan jau kāda ierēdņa pārcenšanās, vēlēšanās iztapt priekšniekam, kas diemžēl tik raksturīgi latviešiem.”
Negatīvu vērtējumu grāmatā izpelnījies Aigars Štokenbergs, kuru Zatlers sauc par “bezatbildīgu mākslinieku”: “Pirmoreiz mēs tikāmies manā ievēlēšanas dienā, kad viņš, viegli izspūris un iereibis, izteica pilnīgi absurdu rīcības plānu manā amatpersonas deklarācijas lietā. Acumirklī sapratu, ka viņam nevar uzticēties. Tā arī vēlāk izrādījās patiesība.” Līdzīgu neuzticības zīmogu izpelnījusies arī Inguna Sudraba, kas ne vien atteikusi pievienoties Zatlera Reformu partijai, bet par slepeno tikšanos izstāstījusi presei. Tāpat Mārtiņš Bondars, kurš “savos uzskatos svaidījās kā pulksteņa pendelis”. Interesanti, ka, piemēram, Reformu partijas šķeltnieks Klāvs Olšteins, kas pamatoti varētu pretendēt uz Zatlera dusmām, grāmatā pieminēts garāmejot un bez īpašām emocijām.
Savukārt ar labu vārdu grāmatā pieminēti politiķi Aigars Kalvītis (“Šis tik daudz kritizētais un kariķētais politiķis patiesībā ir ļoti vienkāršs un draudzīgs cilvēks, viņā nav nekā no daudziem politiķiem raksturīgās viltīgās lapsas dabas.”), Artis Pabriks (“Viņš ir atklāts, demokrātisks, pieejams, nav skaudīgs un nekad nespēlē aizmuguriskas spēles.”), Linda Mūrniece, Valdis Dombrovskis un, kas interesanti, arī Gundars Daudze. Vienlaikus jāatzīmē, ka liela daļa Latvijas politiķu grāmatā izpelnījušies mazāk uzmanības nekā Zatlera trusis Lizis.
