Zatlera piedzīvojumi politikā. Lielai daļai politiķu grāmatā – mazāk uzmanības nekā trusim Lizim 8
Amerikas grāmatizdevēju asociācija pērn publicēja pēdējā gadu desmita vislabāk pirkto politisko memuāru sarakstu. Saraksta augšgalā ir trīs ASV prezidentu – Baraka Obamas, Bila Klintona un Džordža Buša – grāmatas. Labi pirktas arī citu augstu amatpersonu atmiņas. Pērn ievērojamākie un pieprasītākie bijuši kādreizējā aizsardzības ministra Roberta Geitsa “Kara sekretāra memuāri”, kas apraksta karadarbību Irākā un Afganistānā.
ASV politiķiem memuāru rakstīšana ir tradīcija, turpretī Latvijā tas ir rets notikums. Tāpēc lielā interese par Valda Zatlera grāmatu “Kas es esmu” ir pamatota. Neskatoties uz lielo grāmatas cenu, pirmā porcija ātri pazuda no veikalu plauktiem, bet tiem, kas pie grāmatas tikuši, nākas uzklausīt lūgumus: “Kad izlasīsi, iedod man arī…”
Zatlers labi uztvēris, ko no viņa vēlas lasītāji: politiskās aizkulises, atklātus vērtējumus, atzīšanās, tādu informāciju, ko nevar atrast, vienkārši pārskatot preses arhīvu. Tad nu bijušais prezidents grāmatā mēģinājis to apvienot ar savu dzīves stāstu un uzskatiem. Te būtiski atgādināt, ka politikā Valdis Zatlers darbojās tikai septiņus gadus – no 2007. līdz 2014. gadam – turklāt tā bija neapzināta, drīzāk mirkļa izvēle, ko viņš pats arī apstiprina: “Bija sapnis uzrakstīt grāmatu par ceļa locītavu ķirurģiju. Tagad tā vietā rakstu memuārus.” Piedāvājums esot sakritis ar laiku, kad dzīvē gribējies pārmaiņas, un atteikt aicinātājiem neļāvusi godkārība: “Nemēdzu laist garām izaicinājumus, turklāt kļūt par Valsts prezidentu cilvēkam nepiedāvā katru dienu.” Viņaprāt, ideja par viņa virzīšanu nākusi no diviem kolēģiem, kuri tajā brīdī jau bijuši politikā, – Jāņa Birka un Jāņa Zaržecka. Galu galā Zatlers pat nonāk līdz secinājumam, ka “laiks izvirza priekšplānā tādu personību, kura ir pati piemērotākā”, konstatējot, ka viņš esot piepildījis sabiedrības pieprasījumu pēc “cilvēka no Nekurienes”.
