Zatlera mērķis: Trīs miljoni latviešu 2050. gadā 16
– Mūsu galvenajam mērķim jābūt – 3 miljoni latviešu 2050. gadā! Man saka – tas nav iespējams! Bet mērķiem par nāciju ir jābūt neiespējamiem, lai uz tiem tiektos, citādi neko neizdarīsim, – teic VALDIS ZATLERS, ārsts un Latvijas valsts 7. prezidents, aicināts uz sarunu par 2018. gadu – “veselības gadu”. Viņš uzskata – – Ne veselības aprūpe ir Latvijas prioritāte, prioritāte ir – demogrāfija. Jādara viss, lai jaunajiem cilvēkiem būtu vēlēšanās dzīvot Latvijā un šeit veidot lielas, spēcīgas ģimenes. Aizbraukuši uz ārzemēm viņi tur apprecas un bērni mācās svešās skolās. Un tad mums vienkārši jāgaida uz šo bērnu mīlestību pret Latviju, kas kādreiz modīsies, bet varbūt arī ne. Tāpēc vissvarīgākais, lai Latvijā būtu vairāk spēcīgu, izglītotu jaunu cilvēku, kas var nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi tiem, kas nevar pastrādāt vai tiem, kas ir jau cienījamā vecumā.
– Man ir tāda sajūta, ka padomju laikā cilvēki bija veselāki?
– Mēs bijām jaunāki un veselāki, tāpēc ir tāda sajūta. Bet es abās sistēmās esmu strādājis kā ārsts, tāpēc varu vērtēt. Vai cilvēki bija veselāki? Noteikti ne, tagad esam veselāki. Vai medicīna bija labāka? Nē, tagad ir labāka, ir daudz lielākas iespējas, ārstējam slimības, ko kādreiz nepazinām, ārstējam ar metodēm, par kurām agrāk nebija ne jausmas. Runājot par principiem, kā ir uzbūvēta veselības aprūpe, tad Latvijā plānveida modelis, kāds eksistēja Padomju savienībā, noteikti būtu optimālāks, nekā šobrīd liberālisms un tirgus mehānismi, kur uz diviem miljoniem iedzīvotāju ārstniecības iestāžu konkurencei nav pat īsti vietas. Tātad tas pārvēršas par vienu vienīgu lobismu, kad visu izšķir labi kontakti ar tiem, kas dala naudu medicīnai. Tas ir tas, kas mums traucē. Tur ir tas paradokss – padomju laikā veselības aprūpes principi bija labāki, bet kliboja medicīnas zināšanas un varēšana. Tagad zināšanas un varēšana ir zirgā, bet klibo organizācija.
– Būdams ārsts un prezidents, pats nonācāt ārstu rokās. Vai bija kādi pārsteigumi?
– Pirmais pārsteigums bija, ka esmu slims, jo nebiju pieradis slimot. Ārsti un māsiņas Latvijā vienmēr ir bijuši gan profesionālā līmenī labi, gan cilvēciskajā saskarsmē ļoti patīkami. Protams, ka biju cienīts kolēģis un valsts prezidents, kuru tomēr visi pazīst. Slimnīcā centos vērot pacientus, ar kuriem biju kopā. Kā viņi reaģē, ko stāsta par saviem piedzīvojumiem ārstniecības iestādēs. Un tad es sapratu – tā sistēma nav draudzīga ne māsiņām un ārstiem, kuri bieži vien ir neiecietīgi, pārguruši, nevar ģimenes budžetā galus savilkt kopā, ne pacientiem, kuri grib tikai vienu – lai varētu uzticēties kādam, kas viņus vadīs ārstniecības džungļos, kur paši neorientējas. Ja viņus tur negaida un nesaprot, tad ārstēšanās ir mazāk efektīva. Jo slimnieka garīgā pašsajūta ir ļoti būtiska, lai ārstēšanās noritētu veiksmīgi. Un galvenais faktors nav nauda, bet gan procesa organizācija. Kad redzu, ka slimnīcās cilvēki stāv trīs reizes rindā, lai samaksātu 3,50 eiro, tad 2 eiro un trešajā rindā vēl vienu summu, tad kasē ir pusdienas pārtraukums, tad pats nevari nest savus dokumentus…tur ir tik daudz muļķību. Un tikai tāpēc, ka visu sarežģījam. Slimnieks nezina, kur iet, nav, kas viņu vada. Tāpat arī ārstu klupina un apgrūtina ar visādām lietām.
Plašāka saruna par pašregulējošo medicīnas aprūpes sistēmu, kāda izveidojusies, to politiski un valstiski nevadot; par to, ka labāk būt atkarīgam no mīlestības, nevis psihoterapeita; par Valda Zatlera jauno ideju – ticības brīvdienu, lasiet žurnāla “Mājas Viesis” 7. septembra numurā vai E-izdevumā.
