
Kad ticība kļūst bīstama 3
“Blēņas un muļķības turpina pastāvēt – ir lāstu noņēmēji, kāršu licēji, paredzētāji, cilvēkam jau gribas kaut kam ticēt. Bet jāatzīst, ka visbīstamākais ir cilvēks, kurš no visas sirds tic tam, ko sludina: viņam acis no prieka spīd, uzskatot, cik ir gudrs, atklājis metodi, ko nezina pat ārsti. Ir liela daļa, kura to dara, lai nopelnītu, bet šādi gadījumi nav tik bīstami, jo sabiedrība ātri saprot, ka no viņiem cenšas izdabūt naudu.
Savukārt dakteri, kas no visas sirds tic tam, ko dara, vieglāk pakļauj lielu sabiedrības daļu. Atceros, kad pats pirms gadiem četrdesmit strādāju Preiļos un uzķēros uz žultspūšļa skalošanu, līdz nāca pētījumi, kas apstiprināja, ka tam nav nekādas ārstējošas ietekmes. Ir medikamenti, kas patiešām tīra žults kristālus, bet šo medikamentu efektivitāte ir pierādīta,” pieredzē dalās speciālists.
“Mums no jaunības dienām stāsta, ka cilvēks ir vārga radība, bet tās ir muļķības. Nedrīkst bērnam stāstīt – tu esi švakulītis, uzmanies, nepārpūlē sevi, nekāp piektajā stāvā! Cilvēks pamatā ir ļoti veselīga un stipra būtne, ja sevi nebendē. Ļoti daudzi arī dzīvo bez slimībām, medikamentiem un zarnu skalošanām. Protams, kļūstot vecākam, uz profilaktiskajām pārbaudēm ir jāiet.