“Zapad–2017”: Krievija “pielādē bisi” 7
Militārais eksperts, Nacionālo bruņoto spēku rezerves kapteinis MĀRTIŅŠ VĒRDIŅŠ intervijā “LA” norāda, ka gaidāmās Krievijas un Baltkrievijas mācības “Zapad-2017” Latvijas iedzīvotājiem būtu jāuztver mēreni, taču arī nopietni jāpadomā, kā viņi turpmāk iesaistīsies valsts aizsardzībā.
Kāda nozīme ir Krievijas un Baltkrievijas mācībām “Zapad-2017”?
M. Vērdiņš: Tās ir stratēģiska līmeņa mācības, kuras kā sērija notiks Krievijas Rietumu kara apgabalā (milzīga teritorija no Kolas pussalas līdz Rostovai pie Donas. Tā ietver arī Kaļiņingradas apgabalu) un Baltkrievijā. Beidzamajā fāzē, kas ir kulminācija šai sērijai, oficiāli pieteikti ap 13 000 Krievijas un Baltkrievijas karavīru, taču bieži tiek nosaukti skaitļi, ka mācībās piedalās 70 000 līdz 100 000 karavīru, jo tie veidojas, summējot dažādas mācības ar vienotu nodomu. Piemēram, jau šogad augustā Baltkrievijas teritorijā abas valstis veica kaujas nodrošinājuma sagatavošanās mācības, kuru laikā citstarp notika pieslēgšanās civilam naftas produktu (dīzeļdegvielas) vadam, kas jau liecina par vērienu, kādā plānota bruņutehnikas izmantošana. Zināms, ka šajā mācību sērijā piedalīsies Krievijas armijas elites vienības – 4. gvardes tanku un 2. motostrēlnieku divīzijas. Piemēram, 2013. gadā “Zapad” mācībām oficiālais scenārijs bija cīņa pret dažiem bruņotiem nemierniekiem, bet šogad Krievijas un Baltkrievijas savienība saskaņā ar mācību scenāriju jau oficiāli “karo” pret izdomātu trīs valstu aliansi – Vesbāriju, Lubēniju un Veišnoriju, kas uzbrūk Krievijas un Baltkrievijas savienībai. Tas nozīmē, ka likmes šogad ir maksimāli augstas, jo tiek apspēlēts apdraudējums Krievijas un Baltkrievijas savienības pastāvēšanai. Līdz ar to mācību mērogam jābūt plašākam, var prognozēt lielu karaspēka pārvietošanos, arī pastiprinātas artilērijas mācības, kuras krietni pārsniedz iedomātā pretinieka spējas.
Kā Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu attiekties pret šīm mācībām?
Ir laiks katram mūsu valsts iedzīvotājam apzināties, ka viņa dzīvi ietekmē ne tikai ekonomiskā situācija, nodokļu apmērs utt., bet arī valsts un reģiona militārā drošība. Bieži vien cilvēki par to sāk domāt tikai tad, kad presē parādās ziņas, ka pierobežā notiek lielas mācības vai kāds incidents. Militārās mācības ir milzīgs, sarežģīts organizatorisks pasākums, kas neizpaužas tikai tā, ka vienības izbrauc poligonā, izšauj pa mērķiem un dodas atpakaļ uz bāzi. Mācībās no miera stāvokļa līdz augstākai kaujas gatavībai tiek “pacelts” milzīgs personāla un tehnikas skaits, kas pāriet pilnas kaujas gatavības režīmā, sāk pārvietošanos, izvērš sakaru tīklus pēc kara plāna. Atrodoties paaugstinātas gatavības režīmā, karaspēks var saņemt jaunus uzdevumus, tostarp reālus kaujas uzdevumus, kas būtiski atšķiras no mācību scenārija. Iedomāsimies situāciju, ka jums ir kaimiņš, kuram pret jums ir pretenzijas, un jūs zināt, ka viņam ir bise. Viens ir, kad viņš rokas pa savu dārziņu, laiku pa laikam izsakot jums pārmetumus, cita lieta – kad viņš lamājoties pie loga pielādē bisi un mērķē uz jums. Var izšaut, var neizšaut, ko lai zina… nav šerifa, kam sūdzēties. Tā var raksturot esošo situāciju. Tomēr pilsoņu reakcijai uz šīm mācībām jābūt mērenai, profesionālai – tai nav jābūt histēriskai un arī ne “veģetāri” vienaldzīgai. Militārās mācības kaimiņvalstī vienmēr nozīmē paaugstinātu draudu līmeni, tomēr tagad Latvijā mēs esam labākā situācijā nekā pirms četriem gadiem, jo pie mums atrodas NATO daudznacionālā bataljona kaujas grupa. Šis mums ir laiks pārdomām, kā nodrošināsim savu aizsardzību, piemēram, ja pēc četriem gadiem mums valstī vairs nebūs pārstāvēts NATO sabiedroto kontingents. Mums šobrīd ir jādomā jau par nākamajām “Zapad” sērijas mācībām un jāgatavojas profesionāli – valstij jāatbild uz jautājumu, vai vajag valsts aizsardzību balstīt uz totālās aizsardzības principu, kurā katrs pilsonis ne tikai paļaujas, ka valsts izdara maksimumu valsts aizsardzībā, bet arī pats piedalās. Un ne tikai brīvprātīgi! Pilsonim būtiski padomāt, ka varbūt tieši šobrīd ir īstais laiks stāties Zemessardzē vai iziet 120 dienu sākotnējo militāro apmācību. Mums katram sev jāatbild uz pamatjautājumu – vai esam gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt valsti jebkuros apstākļos, lai cik tie šķistu bezcerīgi? Ja kāds lieto pret mums vardarbību, mums ir leģitīmas tiesības atbildēt tāpat. Šobrīd valsts aizsardzībā tieši iesaistīts apmēram 0,1 procents no iedzīvotājiem. Ir laiks katram pajautāt sev, kādu viņš gribētu redzēt savas valsts aizsardzības sistēmu, ko pats var darīt tās labā.
Ja mēs paskatīsimies uz karti, kur iezīmētas šā gada “Zapad” leģendā iedomātās valstis, tad ieraudzīsim, ka uzbrukuma–aizsardzības vektors ir skaidri vērsts pret Poliju un Lietuvu. Tā nav nejaušība. Turpat blakus ir Kaļiņingradas apgabals, kas arī ir mācību elements. Ja mācībās Krievijas un Baltkrievijas karaspēks “tiek galā” ar agresīvo Vaišnoriju, diez vai scenārijs paredz apturēt pretuzbrukumu uz tās robežas. Un tad jau mācību scenārija notikumi norisināsies uz rietumiem no Vaišnorijas – kā pārņemt Suvalku koridoru un savienot Baltkrieviju ar Kaļiņingradas apgabalu, tādējādi nogriežot Baltijas valstis no Centrāleiropas. Tas ir ļoti reāls treniņš, kura rezultāti var tikt izmantoti reālas kaujas operācijas plānošanai. Otrs šo mācību nenoliedzams mērķis ir iebiedēt Baltijas valstis. Tomēr risks, ka pirms vai pēc mācībām varētu notikt Krievijas iebrukums Baltijas valstīs, ir minimāls, pateicoties NATO samitu Velsā un Varšavā īstenotiem lēmumiem. Mums tagad “jāmet krusts” un jāklauvē pie koka, ka 2013. gadā nekas nenotika, jo toreiz mēs galīgi nebijām nomodā. Var teikt, ka 2013. gadā Krievijas uzmanību vairāk piesaistīja Maidans, Krievija saprata, ka tai būs jāpievēršas Ukrainai. Kas mums būtu jādara, redzot lielas mācības pie savām robežām? Saprātīga rīcība būtu tajā pašā laikā rīkot savas militārās mācības – pārbaudīt sakarus, izsaukt personālu, pamainīt vienību dislokāciju, pārbaudīt tehniku un tamlīdzīgi. Varam mācīties no Zviedrijas, kura šogad apzināti un uzkrītoši ieplānoja savas kopš 2000. gada lielākās mācības “Aurora-2017”, kas pārklājas ar “Zapad-2017” mācībām. Zviedrija raida signālu, ka saprot, kas notiek, un dara visu, lai atturētu Krieviju no agresijas. Kļūdains ir apgalvojums, ka šāda reakcija eskalē spriedzi – tas būtu patiess, ja abās pusēs būtu līdzīgs spēku samērs, nevis asimetrisks par labu Krievijai.
