Dārza kallas jeb zantedešijas – izturīgas un viegli kopjamas 2
Kā kopjamas dārza kallas – zantedešijas?
Zantedešijas manā dārzā aug jau daudzus gadus, taču sākums nebūt nebija viegls. Vairākās reizes esmu pirkusi krāsainās dārza kalliņas, to skaitā arī baltās, Holandē un Vācijā, tomēr tās neiedzīvojās. Pirmajā gadā uzziedēja, bet ar katru nākamo gadu gums kļuva arvien mazāks un mazāks (arī pirmsākumos nebija nekāds dižais), līdz izčākstēja.
Nolēmu – ja nav, tad nevajag, un vairs nepūlējos tās ieaudzēt. Taču, viesojoties kādā Kurzemes dārzā, ievēroju divas lielas dobes ar zantedešijām. To piederību sugai noskaidrot neizdevās, taču prombraucot saņēmu dāvanā kuplu ceru.
Iepriekšējā neveiksmīgā pieredze bija radījusi priekšstatu, ka dārza kalliņas ir ļoti pērlīgas, biju bažīga – kā gan augs izturēs tādu apiešanos pašā ziedēšanas kulminācijā. Augu iestādīju dārzā un kārtīgi aplēju, sak, kā būs, tā būs. Zantedešija pēc šādas traucēšanas pat neizskatījās apvainojusies un izdzina jaunus ziedkātus.
Vairāku gadu garumā no šā viena cera ir savairojies tik daudz augu, ka ik gadu stādu lielu dobi. Turklāt tie ir ideāli augi, jo tos neiekāro ne kukaiņi, ne slimības, ne gliemeži!
Stāda maijā
Katru gadu zantedešijām lūkoju jaunu vietu. Dobi kārtīgi uzroku un tajā iestrādāju komplekso mēslojumu un kompostu. Citi iesaka augsnē iestrādāt kūtsmēslus, taču man šāda manta nav pieejama.
Zantedešijas izstādu aptuveni maija vidū ar aprēķinu – kad augi būs sadīguši, lai tos vairs neapdraudētu pavasara salnas. Gumus izvietoju 15–20 cm attālumā citu no cita un stādu 15 cm dziļi. Zantedešiju gumi pēc izskata ir diezgan plakani, jaunuļi aug tā sānos.
Lielajiem gumiem, kad tie ir aptuveni plaukstas lielumā, jaunie gumiņi no tā viegli atlūst. Katru lauzuma vietu apstrādāju ar koku pelniem un pēc tam tos stādu augsnē. Drošības labad dobē var iestrādāt trihodermīnu, taču nekad to neesmu darījusi.
Kad augi sadīguši, divas reizes pārmaiņus tos mēsloju ar kalcija nitrātu vai kristalonu. Otro reizi mēslošanu veicu, kad kalliņas sāk ziedēt. Ja ir sagatavota augu virca, izmantoju arī to, bet – atšķaidītu.
Jāuzmana, lai augiem vienmēr pietiktu mitruma. Ja nepieciešams, tos noteikti laista. Ar dziļu augsnes rušināšanu aizrauties nevajag, jo saknes no gumiem aug uz sāniem, un tās var viegli savainot.
Prieks par ziediem
Ziedi nāk pamazām, un no viena ražena guma sezonas laikā izdodas iegūt pat septiņus, no pašiem mazākajiem gumiem – vienu divus ziedus. No cera ziedkātus izrauju, nevis griežu ar nazi vai šķērēm. Ar plaukstu apņemu kātu maksimāli tuvu lapu žāklei un vertikāli to izrauju.
Tos, kas iznāk bez zieda seglapas, izplūcu uzreiz, taču tādu nav daudz. Ja kāda kalliņa noziedējusi dārzā, tai veidojas sēklas. Tā kā pēc pavairošanas ar sēklām netiecos, arī šādus ziedus izrauju, lai nenovārdzinātu gumu. Vāzē ziedi saglabājas divas nedēļas.
Kad pienācis rudens
Siltos rudeņos zantedešijas zied vēl septembra sākumā. Kad ziedēšanas trakums ir beidzies, augi gatavojas miera periodam: lapu gali sāk dzeltēt, un lapas pamazām zaudē savu košo zaļumu. Augus noroku ar visiem lakstiem un nolieku žāvēties labi vēdināmā vietā – malkas šķūnītī.
Kad laksti apžuvuši, saudzīgi mēģinu tos noņemt no guma. Ja nebūs pietiekami izžuvuši, pastāv iespēja ar veco lakstu izraut arī nākamā gada pumpuru, ja saknītes viegli neatdalās, gumus nepieciešams vēl pažāvēt. Ja laiks pieturas mitrs un drēgns, gumus uz pāris dienām ienesu pažāvēt virtuvē pie plīts.
Kad gumi notīrīti, tos glīti, ar deguniem uz augšu salieku plastmasas kastītēs un novietoju koridorā, kur minimāla apsilde tiek ieslēgta tikai ziemas mēnešos. Vislabāk gumi glabājas, ja gaisa temperatūra ir ap 5 °C, manā gadījumā tā ir ap 10 °C.
Ja kādam no gumiem apakšpuse ir mitra, to rūpīgi notīru, apberu ar koku pelniem tā, lai pielīp, un drošības labad nolieku glabāties atsevišķi. Gumi vienmēr ir veiksmīgi pārziemojuši.
