Žanna Dubska: “Ja spāres vecumā turpini būt tārpiņš, kaut kas nav pārvarēts” 0
No pirmdienas līdz pat ceturtdienai ik vakaru pie skatītājiem kanālā “STV Pirmā!” un lietotnē “Shortcut” skatāms jauns realitātes šovs “Slavenības. Bez filtra”, kura centrā trīs pavisam privāti attiecību stāsti par atpazīstamu personību priekiem, bēdām un problēmām. Vienu no viņām, allaž enerģisko un košo stila eksperti Žannu Dubsku, esat raduši redzēt allaž sapostu, kameru gaismās, uzmanības centrā – dodot padomus citiem. Nu šarmantā stiliste ir gatava jauniem izaicinājumiem – jaunajā šovā viņa atklāti parāda arī spožās sociālās dzīves neredzamo pusi, kad augstpapēžu kurpes nomainītas pret mājas čībām. Žanna gada sākumā nosvinēja 60. jubileju un kā raidījumā, tā sarunā apliecina – šis viņas dzīvē ir skaists posms, kurā sieviete gatava dzīves baudīšanai vēl nebijušā kvalitātē.
“Slavenības. Bez filtra” ir jauns realitātes šova formāts, kur atšķirībā no “Gatava pārvērtībām” uzmanības centrā esat jūs pati, nevis stila padomi. Kas mudina doties vēl neatklātās teritorijās?
Ziniet, vārds “avantūrists” latviešu valodā raisa nepatiku, taču es to lietoju labā, angļu lietotajā nozīmē kā “adventure” jeb piedzīvojums. Latviešiem avantūrists un krāpnieks ir sinonīmi, bet man tas nozīmē bezbailīgu cilvēku, kurš nebaidās iesaistīties ceļojumā, kurā neviens nav gājis. Un es esmu cilvēks, kuram patīk piedzīvojumi. Tiesa, ne pārāk strauji, jo tomēr esmu latviete (smejas). Mani garlaiko dzīve, kurā nav piedzīvojumu. Protams, ir daži draugi, kuri mani pārprot un saka – Žanna, tev patīk visur būt uzmanības centrā, “tusēt” bez apstājas. Bet patiesībā iet uz pasākumiem, atspoguļot tos ir mans darbs. Tas bija mans darbs, kad biju modes redaktore glancētajos žurnālos, staigāju pa pasākumiem. Kad nebija šā darba, es nekur negāju.
Kas tāds kā šis šovs manā dzīvē notiek pirmoreiz – šoreiz nav zināma scenārija un šablona, kurā iekļauties. Mans uzdevums ir vienkārši būt interesantai – ne tikai sev, bet arī skatītājam. Ir cilvēki, kuriem ir nospļauties, vai viņi ir interesanti. Viņi dzīvo savā pasaulē pēc principa – ja kādam tā patīk, tad laipni lūgti, ja ne – nevajag. Šajā dzīves posmā manī sadzīvo divas puses – ekstravertā un intravertā, lai gan pēc būtības esmu tā otrā, uz iekšu vērstā. Tomēr apzinos, ja neinteresēšos par cilvēkiem, neiešu “uz āru”, tad nebūšu interesanta arī viņiem. Bet man ir vajadzīga atsaucība! Šajā gadījumā televīzija dod tribīni.
Jūs taču esat tik aktīva publiski – televīzijā, sociālajos tīklos un, šķiet, publiskā telpā jūtaties ka zivs ūdenī!
Tā šķiet. Lielāko daļu savas dzīves esmu pasaulē, kurā man principā ir vienalga, ko par mani domā cilvēki, un vai viņiem ar mani ir komfortabli. Tajā manā pasaulē ir tikai daži cilvēki. Tur, protams, gādāju, lai komfortabli būtu arī citiem. Jo uz savstarpēja komforta radīšanas taču balstās jebkuras attiecības – gan ar tuviniekiem, gan romantiskas attiecības.
Var teikt – esmu intraverts, kuram ļoti patīk cilvēki – kā suga.
Man ir atlicis ļoti maz tuvinieku – mamma aizgāja no dzīves agri, pēc tam tēvs, tad arī vecmāmiņa un vectētiņš. Man ir tikai brālis, jauks cilvēks, ar kuru tomēr satiekamies reti un neesam īpaši tuvi. Esmu šķīrusies, protams, man ir attiecības, tomēr tās nav ikdienā. Arī meita dzīvo savu dzīvi. Tāpēc man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem.
Interesanti, ka par jūsu sarunas valodu ar cilvēkiem ilgākā laika posmā kļuvusi mode un stils.
Patiesībā mode ir mans darbs. Es nošķiru komunikāciju savā profesionālajā sfērā – ar modes cilvēkiem – no pārējās. Šoreiz man ir interesanti parunāt ar cilvēkiem, kas atrodas otrpus ekrāniem. “STV Pirmā” kanālā tās pamatā ir sievietes. Tās ir ļoti dažādas sievietes, un viņas man ir ļoti interesantas – gan mana vecuma dāmas, gan jaunākas sievietes, gan jaunietes, gan tās, kurām ir 80 un 90 gadi. Viņas visas ir interesantas – tās, kurām ir ģimene, un tās, kurām nav. Sievietes attiecībās un bez tām. Man šķiet, savā vecumā esmu akumulējusi kaut kādu pieredzi un gribu uzrunāt tās sievietes, kurām man ir ko pateikt. Gribu piesaistīt tās, kurām ir “atvērtas antenas”, un īpaši jau tās, ar kurām man sakrīt vibrācijas. Ja tas, kas interesē, iekustina mani pašu, atsauksies tieši tajos cilvēkos, kuriem tas ir interesanti, bingo!
Šajā ziņā mani ir iedvesmojusi mana mamma. Viņa bija modelētāja konstruktore “Baltijas Modēs” – veidoja piegriezumus, rīkoja skates, šuva pati, bet tad viņu uzaicināja pasniegt skolā. Toreiz, pusaudzes vecumā, jautāju viņai – kāpēc ej, pasniedz, jo nopelnīt šujot varēja vairāk. Viņa atbildēja – man tā patīk, ka mani skolēni nāk pie manis un pateicas, ka esmu viņiem kaut ko iedevusi – profesijā, zināšanās, dzīvē, iedevusi kaut vai sirsnību. Tagad viņu saprotu! Jaunās un topošās stilistes reizēm nāk pie manis un saka – Žanna, jūs tā dalāties! Tādā brīdī zinu, ka arī tad, kad arī viņas būs 60 un 80 gadus vecas, es taču turpināšu dzīvot! Es negribētu, lai man uzstāda pieminekli, es gribu dzīvot cilvēku sirdīs, prātos un atmiņās. Ja tā ir, tad dzīve ir izdevusies. Arī šovos piedalos ne tāpēc, lai, piemēram, nopelnītu. Mans mērķis ir būt kaut kādā veidā vajadzīgai.
Realitātes šovs gan līdzi nes “dzeltenīgu nokrāsu” – tas nebiedē?
Mani dzīvē nebiedē gandrīz nekas, taču ir lietas, kas nepatīk, un, piekrītu, “dzeltenais” ir viena no tām. Nesen nofotografējos baltā, piegulošā triko, un tas uzreiz tika publicēts citā kontekstā. Bet es to darīju nevis tāpēc, lai parādītu sevi un savu augumu, bet figūras tipu. Esmu izveidojusi pati savu sievietes figūru tipizāciju, aicinot cilvēkus brīvprātīgi pieteikties un fotografēties baltajos triko. Es atšķiru nevis “banānu”, “bumbieru” un “sniegavīru” figūras, bet – sievietes un vīriešus. Katram cilvēkam ir ne tikai sava asinsgrupa, bet arī auguma komplekcija. Tā, gadiem ejot, mainās atbilstoši katra tipa “programmai”. Jau pusaudža gados varam prognozēt, kā dažādos vecumos mainīsies mūsu izskats – kam parādīsies vēderiņš, kam tauku drapērijas, kurš – “izžūs”. Vēlos, lai cilvēki uzzina savu tipu un atbilstoši rīkojas jau laicīgi, bet, svarīgākais – atbilstoši ģērbjas. Cīnīties ar dzīvesveida, veselības nevēlamām sekām ir grūti, bet ir viegli tās pareizi “kamuflēt”, lietojot piedāvājumu, kas ir veikalos. Cita lieta, ka daļa cilvēku neorientējas milzīgajā masu produkcijā, kas tagad ir, un zaudē milzīgu laika, naudas un enerģijas resursu tā vietā, lai tajā laikā, ko veltīt lupatām, varētu dzīvot un baudīt.
Savādi dzirdēt jūs, stilisti, apģērbu dēvējam par lupatām.
Esmu lasījusi, ka vidēji 82 procenti no drēbēm mūsu skapjos netiek lietotas. Ja manā ledusskapī lielākā daļa ēdiena sapūtu, es nodomātu, ko daru nepareizi.
Kad skapī pārnestā nozīmē “pūst” lielākā daļa drēbju jeb, pareizāk sakot, mūsu laiks un nauda, mēs bieži nereaģējam.
Ir ļoti dažādi iemesli, kādēļ cilvēki pērk nepiemērotu apģērbu. Pirmkārt masu apģērbu industrija no visām pusēm apstrādā mūs ar atlaižu kampaņām, prestižiem zīmoliem – reklāma uzbur ilūzijas par labāku dzīvi. Tu iedomājies, kā nosauļotām kājām glītos svārciņos smaidi vīriešu ielenkumā, lai gan tas īsti nav reāli. Pērkam apģērbu arī tad, lai, piemēram, kompensētu sliktu omu, neizdevušos dienu. Bet tie nederīgie svārciņi skapī “bojājas” tāpat kā ēdiens. Esmu bijusi pie dāmas, kurai ir 92 kleitas, un pie vīrieša, kuram skapī ir 27 džinsu pāru. Es jautāju – cik no tā visa jūs valkājat? Izrādās – trīs vai četrus. Tas viss stāv – kleitas, apavi, somas, jostiņas, un mēs tiem kalpojam.
Mode ir tāda maskēšanās pilsētas džungļos?
Mode ir sociāla parādība – tā nav tikai par apģērbu, bet arī, piemēram, par nepīpēšanu, auduma maisiņiem, vegānismu un “gadžetiem”. Cilvēkiem ir tieksme kaut kam līdzināties. Modes fenomens radies jau tad, kad radušies pirmie līderi, kam citi vēlas sekot un līdzināties. Mūsdienās gan modes “diktatoru” vara mazinās – mode, sevišķi pēdējā gadsimta laikā, veidojas stihiski. To, ko vēlamies valkāt, drīzāk diktē sociālā situācija. Labs piemērs ir pagājušā gadsimta 20. gadi, kad modes dizaineri pēc kara atkal mēģināja pagarināt svārkus, matus. Bet tas vairs nestrādāja! Sievietes kara laikā bija apgriezušas matus un sapratušas, cik ērti un funkcionāli tas ir. Viņas bija sapratušas, ka īsāki svārki ir daudz funkcionālāki, turklāt kļūst pamanāmas seksīgas potītes un celīši. Arī tagad augstā mode ļoti bieži eksistē atsevišķi, modes namos, un to patērē tikai neliela sabiedrības daļa. Šajā vidē “lupata” var kļūt par mākslas darbu, bet ikdienā mums ir pieejama masu produkcija – “širpotrebs”. Ikdienā nedzīvojam starp mākslas darbiem. Es dzīvoju balansā starp abiem, valkāju gan labas kvalitātes masu produkciju, gan novērtēju mākslu, piemēram, Mākslas akadēmijas studentes skrupulozi no atgriezumiem darinātu skaistu mēteli. Vai Japānas meistara šūdinātu kimono, zinot, ka viņš vairākas dienas meditē pie auduma un tikai tad rada kimono, tad skaisti un rūpīgi iesaiņo to zīdpapīrā un nosūta valkātajai.
Gada sākumā nosvinējāt skaistu, apaļu jubileju, daudzi jūsu paaudzes cilvēki domā par atpūtu, taču jūs filmējaties, esat viedokļa līdere, konsultējat, uzsākat biznesu. Nejūtaties kā savas paaudzes baltais zvirbulis?
Ja esmu tādu pašu balto zvirbuļu barā, nejūtos vientuļa. Zinu, ka ir citas sugas un vispār ir daudz mana vecuma cilvēku, kuri, līdzībās runājot, vispār nav putni. Man patīk domāt, ka tad, kad cilvēks piedzimst, viņš ir kā tārpiņš. Zemē, komfortā, visu izgaršo caur muti, pa reizei izbāžot galvu virspusē. Pusaudža gados mēs kļūstam par spārēm – mācāmies lidot, un tas nav viegli. Ja spāres vecumā turpini būt tārpiņš, kaut kas nav pārvarēts. Ja 30 gados izskaties kā pusaudze, tad tas nav kompliments – tu vienkārši neesi izaugusi. Jā, vecumā ap 40 gadiem sievietēm sākas panika – kas notiks tālāk, domājot, nu dzīvē atliek tikai veselības problēmas un pensija. Bet tā nav. Pati pēc 50 gadiem sāku justies citādi – ķermenis mainās, un bija mirklis, kad sapratu, ka esmu nevis spāre, bet putns! Varu pacelties krietni augstāk, lidot citādi, varu ienirt ūdeņos. Man ir plašākas iespējas. Neesmu vairs tik trausla, ievainojama kā spāre. Redzu tālāk, vairāk, savādāk. Jā, pēc 60 gadiem daži pārvēršas par pingvīniem vai jūras bruņurupučiem, un vienīgais, ko varu darīt, ir parādīt, kā kļūt par putnu. Attīstīt citas iespējas.
Vai nav tā, ka mūsdienās tomēr masu apziņā valda jaunības kults?
Nepiekrītu. Skatos filmas, seriālus, lasu – sekoju tam, kas notiek pasaulē. Šobrīd ir liela interese par vecumu. Par cilvēkiem, kuriem ir, piemēram, 80 gadu. Protams, runa ir par interesantiem cilvēkiem. “Zara”, piemēram, izlaiž krekliņu ar Airisas Apfelas attēlu. Viņai ir 98! Lūk, lieliska sieviete jeb, pēc manas teorijas – putns! Arī kulta filma “Book club” rāda draudzenes vecumā no 60 līdz 80. Viņas visas ir foršas, viņām viņu vecumā ir daudz atklājumu. Šī vecuma tēma mūsdienās ir jauna, jo šis ir laiks, kad cilvēks sācis dzīvot ilgāk. Es to saucu par bonusu. Tāpēc es gribu runāt ar sievietēm, pateikt – ei, tev vēl jādzīvo daudz. Bet man ir paziņa, kurai ir 104 gadi, un viņai ir jādomā, ko iesākt. Es, protams, nezinu, cik ilgi dzīvošu. Savu ikgadējo vēlmju sarakstu gan taisu tikai uz vienu gadu. Taču šīm vēlmēm ir jābūt. Ja tajās ir tikai sadzīve un izdzīvošana – garlaicīgi!
Kas šogad ir jūsu vēlmju sarakstā?
Gribu uzdāvināt sievietēm manis radīto figūru tipizācijas ideju. Lai jebkura sieviete, vai viņa dzīvotu Dobelē, Rēzeknē vai citur, varētu iegūt tieši viņas figūras individuālo aprakstu vienkāršā valodā, saņemot padomu, ko piesegt, ko parādīt, zinātu savus piegriezumus, saprastu, kādus apavus izvēlēties. Lai viņa, nebraucot pie stilista uz dārgu konsultāciju, saņemtu rekomendāciju tieši viņai. Šobrīd meklēju cilvēkus, komandu, kuri aizrautos ar šo ideju. Privāti – vienmēr vēlos satikt mīlestību!
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Brīva. Mūsdienīga. Sieviete.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez ūdens un bez gaismas.
Lielākais sasniegums darbā?
Brīdis, kad 90. gadu vidū pieņēmu lēmumu kļūt par brīvmākslinieci, pēc kā piedzīvoju lēcienu citā dzīvē. Brīdis, kad sapratu, ka neesmu perfekta. Tas bija atspēriena punkts, kas deva brīvību. Brīdis, kad sapratu, ka nevaru aplaimot visus.
Labākā izklaide?
Daba. Būt prom no pilsētas. Vārtīties smiltīs, sniegā. Peldēties. Kaut kas, ko nedaru ikdienā. Būt kopā ar man tuviem cilvēkiem.
