Žaņiem tīk mandulas! Kā ar džigošanu no Daugavas izmānīt zandartus 0
Izklausās pēc kodēta nosaukuma, bet tie, kuri vēja aprautām, saules nobrūninātām sejām, āķu un aso spuru sadurstītām rokām vēl joprojām klīst gar upju krastiem vai laivās traucas pa ūdeņiem, sapratīs.
Mandula ir džigošanai paredzēts māneklis, kas izgatavots no viegla (visbiežāk cietā putuplasta) materiāla un aprīkots ar diviem dzēlīgiem trīsžuburu āķiem.
Šie mānekļi Latvijā parādījās apmēram pirms četriem gadiem un jau no paša sākuma ieguva milzu popularitāti plēsīgo zivju spiningošanas entuziastu aprindās. Es, pēc dabas būdams samērā konservatīvs, ar šo brīnumu iepazinos tikai šogad pavasarī, kad iedvesmojos no sava sena paziņas un lieliska makšķernieka Igora Skurjata “Facebook” lapās ievietotajām zivju fotogrāfijām, kuras komentēja lakonisks, visu izsakošs paraksts – “Mandula rullē”.
Līdakām bija sācies saudzēšanas laiks, makšķerēt un pabūt pie upes gribējās, piezvanīju Igoram, iegādājos kaudzi ar mandulām, copmaņu bodē iepirku dažāda smaguma džigošanai paredzētos sviniņus, makšķernieku aprindās dēvētus par “čeburaškām”, un laidu uz upi.
Džigojis biju, pamatnosacījumus zināju, bet te sākās pavisam cita opera, copēju Daugavā starp spēkstacijām, un atkarībā no to darbības vai bezdarbības nācās mainīt svinus, bet, lai izpatiktu žaņiem, arī mānekļus. Tāls metiens, spoli ciet, lai nezūd kontakts ar mānekli, māneklis uz grunts, neliela pauze, divi trīs apgriezieni, māneklis uz grunts, pauze, mānekļa planēšanas laikam uz grunti pēc diviem līdz trim spoles apgriezieniem optimālajā variantā vajadzētu būt apmēram 1,5 sekundes.
Vienā no reizēm, kad ar kāta spici strauji parāvu mānekli no grunts, tam uzgūlās kaut kas smags, kas iekustināja spoles bremzi, un neparko negribēja nākt uz augšu. Diemžēl šo cīņu vinnēja tas tur – apakšā, pēc viņa uzvedības lēsu, ka zivtiņa varēja būt ap trīs kilo dzīvsvarā.
Izsecināju, ka piemeklētā krāsu kombinācija šai dienai ir gana laba, un turpināju šo jauko nodarbi. Apmēram pēc pusstundas līdzīga situācija, zibenīgi ielieku roku enerģiju kātā un maucu pa zobiem, pēc pāris minūtēm krastā spārdās pusmetrīgs zandarts, jauki.
Nākamo zandartu iekārdināja grimstoša mandula, zibenīgs piecirtiens un iepriekšējam līdzīgs scenārijs, bet mans trešais draugs mandulu bija paķēris pauzes laikā, un, tikai paraujot mānekli uz augšu, jutu tā smagumu, protams, arī tajā reizē drošības pēc stingri piecirtu, lai āķis pamatīgi iecirstos kaulainajā zivs mutē, un uzvarēju arī šo cīņu.
Pīppauzē iemetu mānekli netālu no krasta esošajā straumītē un vēroju tā uzvedību, māneklis grima, astīti tirinādams, un domāju, ka ar zandarta acīm tas izskatījās ļoti uzbudinoši, nogrimis uz grunts un pacēlis aizmugurējo daļu uz augšu, tas turpināja vibrēt, un es sapratu, kāpēc plēsoņas uzbrukumi notiek arī pauzes laikā. Pievakarē noķēru skaistu līdakmammu un divus zemmēra zandartiņus, bet, būdams likumpaklausīgs, šīs zivis amnestēju un laimīgs un apmierināts devos uz mājām.
Pašreiz, zandarti ir krietni vien apātiskāki, un lietderīgāk izmantot vieglākus sviniņus, ieteikto grimšanas laiku pēc dažiem spoles apgriezieniem gan nevajadzētu pārsniegt ilgāk par divām sekundēm, bet pauzes jātaisa garākas un māneklis jāatrauj no grunts ar īsu, bet asu kāta gala kustību, tas piecirtīs zivi, ja tā jau būs pagrābusi mānekli un lielā mērā ļaus izbēgt arī no zacepiem.
Nedaudz par inventāru
Domāju, ka, makšķerējot no krasta, optimālais variants varētu būt 2,5 metrus garš, “ekstra fast” vai vismaz “fast” kāts ar testu 6–24 grami, kurš aprīkots ar 2500. vai 3000. bezinerces spoli ar labi regulējamu bremzes mehānismu, uz kuras uztīta kvalitatīva 0,8–1,2 (pēc japāņu klasifikācijas) pītā aukla.
Tievāka aukla ļaus veikt tālākus iemetienus (tas, makšķerējot no krasta, ir ļoti svarīgi), bet tad jāmet malā steiga pie lielas zivs izvadīšanas un jābūt filigrāni noregulētai spoles bremzei. Pītās auklas galā jāsien atbilstošas celtspējas fluorkarbona pavadiņa, kas pasargās auklas pārgriešanu uz asajām gliemežvāku malām, nebūs redzama plēsoņai un lielā mērā novērsīs mānekļa zaudēšanu līdakas uzbrukuma gadījumā, un tas notiek ļoti bieži.
Pavadu es sienu ar burkānmezglu, nogrieztos auklu galus piededzinu ar šķiltavām. Ja gaisā virmo nelieli mīnusi, iesaku auklu uz spoles kasetes appūst ar šķidro, speciāli šim nolūkam domāto silikonu, tas novērsīs auklas un riņķu apledošanu, kā arī ievērojami palielinās iemetiena tālumu.
Vēl varu piebilst to, ka zandartam labāka apetīte ir tieši apmākušās, nedaudz vējainās dienās, pat ar neliela lietutiņa pieskaņu, bet arī dabā mēdz būt izņēmumi, pat reizēm ļoti patīkami. Taču padomājiet par savu komfortu pie upes, var gadīties, ka noder somā ielikts lieks zeķu pāris vai mašīnā līdzi paņemta siltāka jaka ar kapuci, pārāk silti saģērbties arī nevajag, spraukšanās gar krastmalas krūmiem līdz ceļiem ūdenī nav tā vieglākā nodarbe. Patīkami sildīs aveņu tēja, bet desu vai speķa maizēm pie ūdens būs pavisam cits smeķis.
