Zane Eniņa: man tik ļoti negribējās uz skolu, neapēstās kotletes slēpu kabatās 0
Savas septembra sajūtas atklāj ceļotāja Zane Eniņa.
Man nepatīk svētdienas. Dienas, kad brīvība ir vēl tepat, bet ap stūri jau glūn pirmdiena ar sapulcēm, prezentācijām, lekcijām, nekad nerimstošo e-pastu un zvanu jūru. Jocīgākais ir tas, ka pirmdien viss atkal ir kārtībā. Prieks satikt kolēģus un prieks ķerties darba problēmām pie ragiem. Nedēļa lēnām iešūpojas, un dzīve turpinās ar saviem un vasaras raibumiem, kalniem un lejām.
Augusts ir kā svētdiena – vēl saulains, pēdējām mellenēm un pirmajām brūklenēm bagāts, bet dālijas un gladiolas nesaudzīgi atgādina, ka drīz būs klāt nākamais. Septembris. Kad beidzas meži, pļavas, upes, un sākas agrie rīti, garās stundas un lekcijas. Arī jūlijā un augustā atvaļinājumos atslābušās darba vietas uzņem jaunus apgriezienus.
Šīs sajūtas man jau aiz muguras, bet, daudzus gadus piedzīvotas, tās joprojām ir dzīvas – līdzīgi kā ķermenis refleksu līmenī atceras spilgtāko. Joprojām varu atsaukt atmiņā daudzos pieaugušo jautājumus bērnībā. Sākumā – vai gribas iet skolā? Pēc tam – vai gaidi pirmo septembri, kad varēs atgriezties skolā? Un savu spīvo klusēšanu atbildes vietā svešajiem un sparīgu galvas purināšanu tiem, kuriem uzticējos.
Man tik ļoti negribējās uz skolu. Izmisīgi. Pirmajā klasē biju pārbijusies no visa un visiem. Skolas ēdienu fiziski nevarēju ieēst, ķermenis neņēma pretī, bet bija kauns to atzīt, tāpēc neapēstās kotletes slēpu kabatas lakatiņā, lai pēc tam pa kluso izmestu. Ja bija piemetušās iesnas, varēju visu stundu nosēdēt, teju neelpojot, lai nebūtu skaļi jāizšņauc deguns. Rokraksts bija tik neglīts, ka pirmajās klasēs pie labām atzīmēm tiku reti, drīzāk pie jautājumiem, vai man uz pildspalvas gailis sēdējis.
Bet kaut kā lēnām viss mainījās. Kad skolotāji sāka vērtēt ne vien burtu leņķus, bet arī saturu, viss veicās daudz labāk. Vecākajās klasēs nez no kurienes uzradās arī pašapziņa, kas nekur nav zudusi vēl šobaltdien.
Lai gan kopumā skolas un augstskolas laiku atceros ar pluszīmi, ir kārdinoši domāt, ka varēja būt daudz citādāk. Daudz, daudz labāk. Jēdzīgāk. Saudzīgāk. Priecīgāk.
