Zane Daudziņa: Mums diendienā savstarpēji ir jāatgādina – kopt latviešu valodu ir mūsu izdzīvošanas jautājums 81
Latviešu valodas vērtība un prasme tajā runāt. Vai, visu laiku strādājot ar jauniem cilvēkiem, nemulsina tas, cik bieži jaunieši ikdienā sarunājas angļu valodā? Aktrisei un LKA asociētai profesorei Zanei Daudziņai TV24 raidījumā “Nedēļa. Posts Scriptum” jautā Anita Daukšte.
“Jāteic, tā mūsu radošā vide laikam mūs tur iluzorā burbulī. Es to dzirdu visriņķī un apkārt, ka tā tas notiek, ka bērnudārzā mazi bērniņi savā starpā labprātāk spēlējas angļu valodā, tāpēc ka viņi mājās ļoti daudz skatās multfilmas, un līdz ar to viņi vairāk jūtas piederīgi tai rotaļu pasaulei, ko viņi pazīst caur animāciju. Tad, protams, ir dzirdēts, pa ielu ejot, kā jaunieši katrā teikumā sprauž pa diviem anglicismiem, un tas viņiem šķiet pilnīgi normāli, un viņiem šķiet, ka viņi runā latviešu valodā
Bet tie jaunie cilvēki, kas nāk mācīties par aktieriem, tie ļoti daudzi ir no dažādām Latvijas vietām. Un tad, kad viņi sabrauc, mēs tiešām laikam atlasām tos labākos un mums nav šādas problēmas. Tie jaunieši runā skaidrā, skaistā latviešu valodā un ļoti retos gadījumos mēs novērojam, ka ir kaut kādas angliskas intonācijas vai tās jocīgās izbrīna intonāciju izpušķotās runas melodijas, par kurām mēs nebeidzam brīnīties, kur tādas ir radušās. Visticamāk no tās pašas angļu valodas,” komentē Zane Daudziņa.
Viņa uzskata, ka šāda problēma ir sastopama arī citviet, nevis tikai Latvijā:
“Tikko biju uz konferenci Viļņā un tur šī problemātika ir tikpat aktuāla un intensīva. Bija viena pedagoģe no Anglijas, kura ir poļu izcelsmes austrāliete un tagad strādā Londonā. Viņa teica, ka neredz problēmu, kāpēc nevarētu ļaut latviešiem vai lietuviešiem iesakņoties citā vietā, jo viņi taču sirdī nes latviskumu, lai arī runā angliski. Un tad es atbildēju, ka tas ir nesalīdzināmi – poļu nācijas skaitliskais pārsvars pār lietuviešu vai latviešu tautu.
Mums tiešām diendienā savstarpēji cits citam tas jāatgādina, ka kopt latviešu valodu gluži vienkārši ir mūsu izdzīvošanas jautājums. Un, ja tagad atgriežamies pie iepriekšējā jautājuma, ir tā, ka es visu laiku jauniešiem to nodarbībās saku, ka mēs esam tie flagmaņi, kas vai nu nesīs to karogu, vai nu nolaidīs. Tā kā mums ir jātur skaidra literārā latviešu valoda kā tāds etalons, kā simbols.”
