Zanders: Kāds par nākamās Saeimas jaunpienācējiem teiks “beidzot”, kāds – “šausmas”! 8
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja vadāmies pēc SKDS aptaujas par jūniju datiem, nākamajā Saeimā būs jaunpienācējs, partija “Progresīvie”.
Vispirms pavērsimies no to vēlētāju pozīcijām, kuri šādu situāciju uztvertu ar “šausmas!”. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā partija ir atteikusies no vairākiem uzstādījumiem, kuri “šausmas!” grupu vedināja “progresīvos” uztvert kā labākajā gadījumā nacionālai valstij svešus “kosmopolītus”.
Piemēram, partijas pārstāvji Rīgas domē atbalstīja pieminekļa Uzvaras parka demontāžu. Protams, var apšaubīt šādu nostājas izmaiņu patiesumu, tomēr, atklāti sakot, tad šaubas ir tikpat pamatotas arī attieksmē pret veselu virkni Latvijas politiķu, kuri pēc 24. februāra kļuvuši tik izlēmīgi Krievijas nosodīšanā, ka jābrīnās.
Citiem vārdiem sakot, nostājā par Krieviju un tās ietekmes mazināšanu “Progresīvie”, domāju, nemānās, vienlaikus saglabājot savai politiskajai nišai raksturīgo “atvērtas sabiedrības” diskursu. Piemēram, paužot, ka bēgļiem no Ukrainas būtu jāpiešķir dubultpilsonības iespēja, kas, manuprāt, būtu pārsteidzīgi.
Pieļauju, ka “šausmas!” nometnes nepatika pret “Progresīvajiem” ierakstās plašākā kontekstā, proti, nepatikā pret t. s. kreisajiem liberāļiem vispār. Nepatiku var saprast, tomēr, pragmatiski vērtējot, varbūt lietderīgāk ir paraudzīties nevis uz “progresīvajiem” ASV, kur pat šī teksta autoram brīžiem šausmās atlikušie mati saceļas uz galvas, bet uz Dienvidameriku, kur ļaudis nav pārticībā tā izlaidušies, lai nodarbotos ar, atvainojos, politisko sektantismu (pieņemu, ka arī Latvijā mēs neesam tik turīgi, lai muļķotos…). Formulēšu citādi.
Jā, t. s. Rietumos “kreisie” demonstrē apbrīnojamu dogmatismu un nepārvaramu slieksmi uz neiecietību. Spānijā “Podemos” gandrīz desmit gadu laikā nav mainījies, par ko arī pelnīti saņem popularitātes kritumu. ASV “progresīvajiem” ir savs noturīgs elektorāts, tādēļ dažādi brīnumbērni var sacensties radikālismā. Savukārt Dienvidamerikā redzam, ka “kreisie” arī var būt vienlaikus juceklīgi un spītīgi (pērn par Peru prezidentu kļuvušais Pedro Kastillo un viņa domubiedri, desmit gadus Ekvadoru vadījušais Rafaels Korrea), tomēr biežāk viņi demonstrē gatavību kompromisiem un rēķināšanos ar realitāti.
Brazīlijā, Čīlē un, iespējams, arī Kolumbijā (vēlēšanas notika šā gada jūnijā) “kreisie”, protams, nav kļuvuši par “labējiem”, tomēr kopumā neuzvedas sliktāk par saviem oponentiem. Tātad es nesteigtos uzskatīt, ka “progresīvie” vienmēr un visur nozīmē valsts lomas palielināšanu ekonomikā (par to, starp citu, iestājas bez gala labējais Uldis Pīlēns, kaut ko fantazējot par “pašpietiekamu valsti”), dievnamu slēgšanu un Kārļa Marksa portretu izvietošanu skolās.
Partijas spēja attīstīties ir būtiska, manuprāt, arī “beidzot!” nometnei. Mēģināšu paskaidrot, paveroties uz partijas piedāvātajiem ministru amatu kandidātiem. Ārlietu ministra postenim – Imants Lieģis. Pieredzējis diplomāts, kurš tātad pārstāv šo valsti (tostarp NATO). Ekonomikas ministra postenim – bijusī Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. Cilvēks strādāja sistēmas ietvaros, mēģinot to uzlabot. Finanšu ministra postenim – Andris Šuvajevs. Stop. Esmu lasījis viņa komentārus, un, lai gan visbiežāk tiem nepiekritis, viedokļu atšķirībā neredzu problēmu. Es redzu problēmu – lai man piedod Šuvajevs, ja esmu uztvēris kļūdaini – žultainā hiperkritiskumā.
Pareizāk sakot, tā: diskursu “viss ir slikti” var vienā mierā un ilgstoši praktizēt viedie komentētāji internetā vai t. s. intelektuāļi, kuri jūtas aicināti izteikties par jebkuru tēmu. Ja cilvēks grib būt pozīcijā (nevis ērtajā opozīcijā), viņam ir jārēķinās, ka viņš nevar būt tikai “pret”.
Nav grūti pamanīt, ka Latvijas politikā “viss ir slikti” tēzes kopēju netrūkst, tomēr vairumā gadījumu šī “drosmīgā, nesaudzīgā kritika” viņiem ir tikai instruments vēlētāju balsu zvejošanā. Savukārt “Progresīvo” problēma varētu būt tā, ka viņu pukstēšana ir patiesa, un tad nu man šiem ļaudīm jāatgādina, ka anarhistu klubiņš ir jauka padarīšana, bet tam nav nekāda sakara ar reālo politiku.
Ideoloģiska konsekvence un godīgums (neironizēju – un tas attiecas uz abiem “flangiem”) parasti nozīmē skaidru priekšstatu par to, “kā jābūt”, bet ar šo priekšstatu reālajā dzīvē nepietiek.
