Soja aug griezdamies. “Rubuļu” saimnieki par iesācēja “muļķa laimi”, sojas ražu un stereotipiem 0
Zaņas pagasta zemnieku saimniecība “Rubuļi” šopavasar atzīmēja 25. gadskārtu. Saimnieki Benita un Sergejs Virti ir apņēmības pilni turpināt pirms vairākiem gadiem sākto jaunievedumu tradīciju Rubuļos. Agrāk tās bija Stendes selekcijas centrā izveidotās ziemas kviešu un miežu šķirnes, pēdējos gados – soja, ko šajā sezonā sēs 86 ha platībā un pārstrādās, kā arī sertificēs saimniecību šīs kultūras sēklu audzēšanai.
Kāds bija saimniekošanas sākums Rubuļos?
Sergejs Virts: – Pirmajos gados bija, kā bija – nekādu zināšanu, vienlaikus mācījos agronomiju, valodu. Raža bija tāda – ko iesēji, to novāci, neko nezaudēji. Bija arī viena līdz trīs tonnas no ha. Kad 2000. gadā nopirkām pirmo kaut cik atbilstošo Sampo kombainu, tad, atceros, vienā laukā nokūlu četras tonnas. Pa druskai sāku domāt par soju. Bija iecere audzēt soju, kas nav ģenētiski modificēta. Soja ir vislielākais proteīna avots, ko cūkas visvieglāk uzņem. Sāku mēģināt. Visu soju, ko saņemam, mums sūta no Brazīlijas, Argentīnas, Amerikas – tās ir vislielākās ražotājvalstis un tajās ir atļauta ģenētiski modificētas sojas audzēšana. Mēs Latvijā saņemam tīro šrotu, pilnīgi bez eļļas. Kaut gan soja ir eļļa. To ņem no sojas ārā mehāniski, ir dažādi veidi, kā to izdarīt. Procesa beigās atlikušos 5–6% eļļas ķīmiskā veidā izskalo. Pārpalikumus atved mums, mēs barojam savām cūkām, liekam gaļas produktos un ēdam.
Agronomu Aigaru Šutku divus gadus pierunāju, mēģinājām. Pirmajā gadā apsējām 2,5 ha. Mums kā jau iesācējiem muļķiem veicās – 5. oktobrī novācām 2,3 tonnas no ha. Tas bija 2015. gads. Pērn sēju 35 ha. Aizbraucām uz Igauniju, tur pat notiek sojas selekcija. Arī Latvijā Ulmaņa laikos audzēja soju, bija sava šķirne, kas tepat kaut kur pa Latviju klīst. Igaunijā izrunājāmies ar selekcionāri, viņa vēl pabrīnījās, kāpēc mēs ieradāmies. Dabūjām šķirni, un pērn mums bija divas šķirnes piecos dažādos laukos. Pērn nokūlām no 1,5 līdz 3,2 tonnām no ha. Vidējā ražība iznāca 2,2 t/ha. Salīdzinājumā ar kviešu 10 t/ha izklausās smieklīgi, tomēr 2009./2010. gadā pasaules lielākajās sojas ražotājvalstīs vidējā ražība bija 2,5–2,9 t/ha. Neesam nemaz tik tālu atpalikuši. Liekam uz soju lielas cerības.
Nenoliedzam, ka esam iesācēji. Domāju – izaudzēsim soju, samalsim un būs labi. Izrādās, ka tā nevar, soja ir termiski jāapstrādā. Sojā atrodas organismam kaitīgas vielas, tostarp uriāze. Šā iemesla dēļ Ukrainā nopirkām ekstrūderiekārtu. Tā būtībā ir ļoti liela gaļas mašīna, kur mehāniskais process no griezes momenta produktu saspiež, gatavais produkts pēc izskata ir līdzīgs popkornam. Soju šajā mehāniskajā procesā apstrādā 120–135 grādu temperatūrā. Aprīlī mums būs arī laboratorijas iekārta, viens darbinieks nodarbosies ar analīzēm. No sojas iegūsim eļļu un sojas spraukumus. Ekstrudēsim arī graudus. Izrādās, dzīvniekiem, īpaši agrā vecumā, lai mazāk slimotu un ātrāk augtu, ieteicams graudus barot ekstrudētā veidā.
Kāds ir ekonomiskais izdevīgums no sojas audzēšanas?
Pavisam vienkāršs aprēķins – ja mūsu saimniecībā ziemas rapšiem varam vidējo ražu dabūt 3 t/ha, pārdot par 370 eiro/t, tad ieguldījums vienā ha ir 900 eiro, peļņa – 200 eiro. Ziemas kviešiem rezultāts ir krimināls – ja vidējo ražu var dabūt 5 t/ha, tad zaudējumi no viena ha ir 60 eiro. Ja nokuļu 6 tonnas, tad peļņa ir aptuveni 100 eiro. Runa ir par pārtikas kviešiem ar cenu 160 eiro/t. Sojai rēķins ir šāds: jebkurš augs, kam priekšā vārds ziemas, nozīmē risku. Var būt un var nebūt sniegs, kailsals, brieži un meža cūkas. Vasarā risku ir mazāk, īsāks periods, mazāks ieguldījums, nauda ātrāk apgrozās. Risks ir pavasara sausums. Sojai svarīgi ir sadīgt, tā ne īpaši baidās no sausuma. Kad sadīgst, tai ir dziļa sakņu sistēma, dabū ūdeni arī no dziļiem augsnes slāņiem. Svarīgs sojai ir siltums un saule. Sojai ieguldījums uz vienu ha mums ir 550 eiro. Ar aizvadītā gada 2,2 t/ha ražu es 200 eiro no ha nopelnu.
Mēs gatavojamies savu soju pārstrādāt. Eļļu, ko spiedīsim no sojas, barošu cūkām. Tā arī maksā naudu. Patlaban pērkam eļļu lopbarībai par 1000 eiro tonnā. Sojas spraukumi arī nav nekādi lētie. Maksā 400 eiro/t. Sojas pupu cena atkarīga no naftas cenām. Tā ir aptuveni 370 eiro/t. Sojas izdevīgums nav nemaz tik mazs. Jāmācas izaudzēt lielāku ražu. 2000. gadā, kad sākām, iesējām ziemas rapšus, nokūlām 300–500 kg/ha. Esmu stipri pārliecināts, ka līdzīgi būs ar soju. Cilvēki aizvien vairāk interesējas par šo kultūru.
Benita Virta: – Trūkums ir tas, ka soju neuzskata par zaļināšanas kultūru. Lai gan tā piesaista slāpekli un audzēšanas laikā tikai vienu reizi tiek izmantots augu aizsardzības līdzeklis – uzreiz pēc sējas. Soja ir ļoti tīrs augs.
Sergejs: – Neizdosies iekļaut. Patlaban dzirdams, ka 2018. gadā no ES zaļināšanas augu saraksta izņems zirņus un pupas, ja tos apstrādās ar herbicīdiem. Ja var audzēt kā bioloģiskos augus, lūdzu.
Benita: – Visi rakstām projektus, kur prasība ir ražības celšana. Kā mēs varam to paveikt, ja 100 ha ir jāizņem no ražošanas?
Sergejs: – Mūsu agronoms teica – zaļie ir aktīvi cilvēki, uzreiz reaģē uz procesiem. Zemnieki ir liels bars, kas nevar vienoties. Es nevēlos teikt, ka mums vajag visu miglot un piesārņot. Vēlos dzīvot tīrā vidē un atstāt to arī mazbērniem. Tomēr – esam tur, kur esam. Nevaram procesus ietekmēt, jāpielāgojas. Soja arvien vairāk ienāk Eiropā. Lietuvā pērn soju audzēja vairāk nekā 2000 ha platībā, Igaunijā pie Tallinas būvē eļļas pārstrādes rūpnīcu, kas orientējas galvenokārt uz sojas pārstrādi, viņi meklē sadarbības partnerus izejvielas piegādē.
Kāda ir sojas audzēšanas tehnoloģija?
Tā ir kultūra, kam patīk siltums. Jāsēj tad, kad augsnes temperatūra sasniedz 9–12 grādus. Mana divu gadu sojas audzēšanas pieredze to arī rāda. Sējas laiks iekrīt aptuveni 4., 5. maijā. Sojai nepatīk ļoti viegla augsne, nepatīk arī kūdra – tā parasti ir zema vieta, kur pavasarī mēdz būt salnas. Sojas dīglis iztur salu līdz -3 grādiem. Vajag tādu agrīno šķirni kā 'Annushka', kas sadīgst maija beigās un gadījumā, ja nosalst, var vēlreiz iesēt. Novākšu nedaudz vēlāk, tomēr novākšu. Gads nebūs zaudēts.
Zemīte ir jāsastrādā iespējami līdzenāk tāpēc, ka pirmo pupu pākstiņas aug 5–6 cm augstumā no zemes. Novākšanas tehnikai ir ļoti svarīga līdzena zeme, lai nebūtu akmeņu. Pirmajā gadā mums diezgan grūti gāja ar vākšanu, nemācējām, daudz pupu atstājām uz lauka. Pērn jau bija labāk. Sējas dziļums ir no 4 līdz 7 cm, tas atkarīgs no mitruma augsnē. Pirmajās trīs dienās pēc sējas lauku ir ieteicams apstrādāt ar herbicīdiem. Sākumā bija grūti tāpēc, ka Latvijā tikai viens herbicīds bija reģistrēts, šajā gadā ir piereģistrēts otrais. Būs vieglāk.
Kā jebkuram augam sojai patīk kompleksie minerālmēsli. Patīk fosfors, kālijs. Ne tik lielā daudzumā kā kviešiem sešu septiņu tonnu kulšanai, tomēr 150–200 kg NPK 10:26:26 nebūtu par skādi. Slāpekli faktiski nevajag tāpēc, ka sojas sēklu apstrādā ar humīnbaktērijām, kas pašas piesaista slāpekli. Tās no gaisa piesaista līdz 100 kg slāpekļa, un pēc tam soja 50% šā slāpekļa izmanto savām vajadzībām, bet 50% atstāj augsnē nākamajam gadam. Tātad, rudenī sējot citu kultūru, apakšā jau ir sojas piesaistītais dabiskais slāpeklis, jau ielabota augsne. Soja sāk ziedēt ap Līgosvētkiem, maziem ziediņiem, tad nosedz sevi ar lielām lapām, nezāles īpaši neaug. Septembra otrajā pusē jādomā par kulšanu un novācot jāmāk pareizi noregulēt kombains, jo sojai klāt diezgan daudz zaļās masas.
Pēc vākšanas uzreiz vajag attīrīt no piemaisījumiem, no čužiem un gružiem. Mums ir priekštīrītājs. Tad soju kaltējam, var to arī žāvēt ar aktīvo ventilāciju. Kā eļļas kultūra tā, visu gadu glabājot, prasa 9% mitruma, mēs šajā ziemā glabājām ar 11–12% mitruma. Iemesls – soja tika ventilēta, nevis kaltēta.
Par soju sabiedrībā aizvien valda stereotips – desa ir pilna ar soju. Tā nav. Soja ir pārāk dārga, lai to tur liktu. Patlaban sojas sēkla maksā 950 eiro par tonnu jeb 95 centus par kilogramu. Ražošanas soja maksā aptuveni 400 eiro/t jeb 40 centus/kg. Tas arī ir diezgan dārgi likšanai desās. Turklāt nevar paņemt pupiņas un samalt. Ir jāsagatavo tā sauktā sojas gaļa. Čehi, slovāki viskautko gatavo no nokultajiem produktiem. Viņi ekstrudē kukurūzu, griķus, kviešus, miežus, ko mēs tāpat ēdam. Viņi izlaiž caur ekstrūderi un iegūst ātrās gatavošanas putras. Karstā ūdenī trīs minūšu laikā šāds ēdiens ir gatavs baudīšanai. Veselīgs un labs produkts. Tam visam ir jāiziet cauri. Mēs bijām Ukrainā, Čerkasos, kur ražo sojas apstrādes iekārtas. Kārtīga rūpnīca, Bronto, reģistrēta Vācijā, pārdod produktus it kā no Vācijas. Cilvēki par karu tur nerunā. Viņi parādīja, kā gatavo sojas panējumus.
Vai pircējiem būs izdevīgāk pirkt ievesto vai no jums Latvijā audzēto soju?
Cenas jautājums. Pieņemsim, ka sojas pupiņas pārdodam igauņiem par biržas cenu, teiksim, par 400 eiro tonnā. Varu arī to pašu soju izlaist savā uzņēmumā caur ekstrūderi un atdot cūkgaļas ražošanai par tiem pašiem 400 eiro. Bet no vienas tonnas sojas pupiņu es dabūšu 150 litru sojas eļļas, kas maksā aptuveni 900 dolāru tonnā. Tātad no vienas tonnas es vēl 100 eiro nopelnu par eļļu, ko arī varu piedāvāt Benitai vai citam cūkkopim, par pupiņām saņemot 500, nevis 400 eiro. Tas arī ir papildu ienākums. Labi, ražošana, iekārtas maksā un cilvēkiem alga arī jāmaksā. Taču es nodarbinu cilvēkus, kas neaizbrauc uz Angliju plūkt vistas. Bez pašiem saimniecībā strādā vēl 18 darbinieku.
Kādā virzienā attīstīsiet “Rubuļus”?
Nākotnē centīsimies lielāku ražību sasniegt, nenoplicinot augsni. Uzlabosim darba kultūru. Pirms diviem gadiem es smaidīju par klimata izmaiņām, patlaban piekrītu. Mēs ziemeļvalstīs būsim ieguvēji no globālās sasilšanas.
Zemi pērkam un pirksim tikai tad, ja to piedāvās. Nemeklēsim kā pirmajos saimniekošanas gados. Cena patlaban ir vismaz 4000 eiro/ha.
Man viens paziņa teica – ar lauksaimniecību jānodarbojas tiem, kam ir čujs, ņuhs un poņa. Domāju, ka mums šeit soja augs. Nezinu, kā, piemēram, Daugavpilī.
Benita: – Jebkurš darbs jādara ar mīlestību, lai patiktu, tad arī būs atdeve.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada izdevumos
