Zaļvārnietis atkal Jelgavā 0
Pēc lieliskās izstādes Latvijas Kultūras akadēmijas E. Smiļģa Teātra muzejā 2016. gadā un grāmatas “Trešā atgriešanās” nākšanas klajā tajā pašā gadā Latvijā arvien vairāk mākslas cienītāju iepazīst šo īpatno latviešu gleznotāju Osvaldu Rožkalnu (1910 – 1989) no Vācijas.
Izstādēm Valmierā un Valkā kopš 20. jūlija pievienojama vēl viena viņa darbu skate – šoreiz Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, kur tā ilgs līdz 20. septembrim.
Jelgavai Osvalda Rožkalna radošajā biogrāfijā ir ārkārtīgi būtiska vieta. Māksla jaunieša dzīvē ienāca bērnībā un palika visu turpmāko mūžu. Dzīvojot Penzā, vecāku ģimenē bieži viesojās gan aktieri, gan topošie latviešu mākslinieki – Penzas mākslas skolas audzēkņi. No viņiem dziļi sirdī iesēdās Jēkabs Kazaks, kurš bija paslavējis piecus sešus gadus vecā puisēna zīmējumus. Dzirdētie cildinājumi palika iegravēti uz mūžu un aicināt aicināja nodoties mākslai arīdzan turpmāk. Diemžēl sākās Pirmais pasaules karš, un, ģimenei atgriežoties mājās no Krievijas, saslima un nomira tēvs, vienīgais apgādnieks. Ciešot trūkumu, pagāja turpmākie gadi. Šajos grūtajos brīžos māksla pusaudzim bija glābiņš smagajā nedienā. Zināmas iemaņas zīmēšanā un akvarelēšanā viņš guva no sava brālēna profesora Jāņa Roberta Tillberga, ar to pietika, lai vienatnē izkoptu nepieciešamās prasmes un sapņotu par tik cēlu lietu kā māksla. Diemžēl, lai pamācītos kāda meistara vadībā, nebija naudas. Viss bija jāapgūst patstāvīgi.
Kad nu jauneklis sajuta, ka ir gatavs iziet publikas priekšā ar saviem darbiem, viņš iestājās Jelgavas mākslinieku biedrībā “Zaļā vārna”, kas likās vissimpātiskākā citu vidū ar savu demokrātismu un jauno talantu atbalstu. Un tā 1930. gada 2. novembrī, svētdienā, plkst. 11 no rīta Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas zālē (tagad tur atrodas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs) vēra IX “Zaļās vārnas” izstādi, un tajā ar trim dekorāciju skicēm pirmo reizi pasaulei 20 gadu vecumā sevi kā mākslinieku pieteica Osvalds Rožkalns. Turpmākajos gados viņš periodiski eksponēja savus darbus “Zaļās vārnas” izstādēs Jelgavā, Rīgā, Liepājā. Šajā laikā jaunais mākslinieks strādāja par dekorāciju apgleznotāju Nacionālajā operā, kur sastapās ar izciliem dekoratoriem un Mākslas akadēmijas studentiem.
Otrā pasaules kara laikā Osvalds Rožkalns tika iesaukts leģionā. Karam beidzoties, latviešu leģionārs nokļuva britu gūstā, gūstniecības laiku pavadīdams gan Putlosā, gan Zēdelhemā. Kad viņš atgriezās brīva cilvēka dzīvē, Osvalds Rožkalns nonāca Vircburgā, kur pavadīja visu turpmāko mūža daļu, apprecēdamies ar savu sargeņģeli Maiju Kalnieti. Viņa saglabāja visu vīra radošo mantojumu līdz šodienai un veicināja, lai par viņu uzzina arī dzimtenē. Par šo savdabīgo gleznotāju Vircburgā Vācijā un citviet, kur latvieši dzīvoja, tikpat kā neviens nezināja. 1956. gada 29. oktobrī avīzē “Latvija” bija praktiski vienīgā publikācija, kas stāstīja par Vircburgā dzīvojošo “latviešu Pikaso”, kā viņu bija nosaucis kāds vācu žurnālists.
Šis spāņu gleznotājs bija Osvaldam Rožkalnam tuvākais mūslaiku mākslinieks, piesaistot ar formu deformāciju, tā izsakot savu attieksmi pret attēloto. Uzreiz gan jāuzsver, ka latviešu mākslinieks, kurš tāpat bieži pārveidoja lietu dabiskās aprises kā Pikaso, nekad netiecās deformēt cilvēka garīgo pasauli. Deformācija latviešu gleznotājam palīdzēja parādīt dzīves dramatismu.
Jelgavas izstādē reprezentētas galvenokārt klusās dabas, bet blakus tām var iepazīt divas 1958. gada gleznas ar atšķirīgu ievirzi. “Sieviete ar lampu” liek atcerēties 1941. gada 14. jūlija deportācijas, un “Gūsteknis” bija veltījums visiem latviešu leģionāriem.
Gadu vēlāk tapa izcilie zīmējumi, kuros mākslinieks tikai ar līnijām attēlo īpaši svarīgus, kardinālus 20. gadsimta dialogus, kuru centrā ir vara un māksla. Desmit gadus Osvalds Rožkalns strādāja par dekoratoru Lejasfrankonijas teātrī Vircburgā. 1965. gadā viņam nācās gatavot dekorācijas Ežēna Jonesko lugas “Ķēniņš mirst” izrādei. Arī vēlākos gados mākslinieks atgriezās pie tām un zīmēja variācijas, no kurām divas ir eksponētas Jelgavā.
Osvalds Rožkalns nekad negleznoja kaut ko tāpat vien, ikviens darbs pauda kādas autora atziņas, tādēļ katrā klusajā dabā paslēpta kāda dziļāka doma. Piemēram, “Klusā daba ar galvaskausu” atsauc atmiņā Šekspīra traģēdiju “Hamlets” un dāņu prinča pārdomas pie bijušā karaļa jokdara Jorika galvaskausa par dzīves īslaicību un visu vienlīdzību nāves priekšā.
Izstādē no pašportreta noraugās pats Osvalds Rožkalns, un ir sajūta, ka viņš atkal un atkal pārskata un izvērtē savus darbus. Droši vien diez cik apmierināts par tiem nav, ja jau dzīves laikā gleznoja un zīmēja daudzas variācijas un nekad neatļāvās parādīt plašākai sabiedrībai paveikto. Mums tāda iespēja ir, un varam uzteikt autora augsto profesionālismu un ierindot Osvaldu Rožkalnu talantīgāko 20. gs. otrās puses latviešu mākslinieku vidū.
