Zāļu vietā pastaiga 0
Pensionāre Helēna Žubure (71) sirgst ar ceļu locītavu osteoartrozi. Viņai šķita, ka neizkustoties ieguls slimības gultā, tādēļ ar prieku piekrita piedalīties eksperimentā.
– Pagājušajā ziemā divas reizes saslimu ar vīrusu infekciju, kas, šķiet, nelabvēlīgi ietekmēja locītavas. Tik ilgs slimības saasinājums man vēl nebija bijis. Domāju: ja, piedaloties eksperimentā, nepaliks labāk, būs vismaz citādāk.
Jau agrāk biju diezgan kustīga. Dēls mēdz sacīt: ko tu vienmēr skrien! Ja kādu dienu neesmu izgājusi no mājas, vakarā jūtos daudz sliktāk. Tagad, kad pastaigām īpaši izbrīvēju laiku, šķiet, ka tās dod lielāku labumu veselībai. Man mājās ir vingrošanas bumba un elastīgās gumijas, taču vairāk patīk aktivitātes svaigā gaisā.
Pirms pāris gadiem dejoju līnijdejas, ko pārtraucu līdzsvara trūkuma un reiboņu dēļ. Reiz jutos tik sagurusi, ka nogulēju gultā visu dienu. Masēju un vingrināju kājas, un tikai nākamajā pēcpusdienā varēju piecelties bez sāpēm. Tad devos pie ārsta, kurš redzot, ka esmu atnākusi bez spieķa, sacīja: aizmirstiet par sāpēm!, ar to acīmredzot domādams, lai sevi neiežēlinu. Biju pārsteigta, bet priecīga par šo padomu. Kaut pieklibodama, mājās aizgāju smaidīdama.
Parasti pret sāpēm ceļgalos lietoju paracetamolu – zāles, kas sit pa nierēm un aknām, taču man palīdz. Ik gadu veicu trīs līdz četras hialuronskābes injekcijas, darbaspējas uzturu arī ar osteorefleksoterapijas palīdzību. Ir pienākusi rinda uz ceļa endoprotezēšanas operāciju, taču nevaru tai sadūšoties.
Lielas problēmas man sagādā muguras jostas un kakla daļa. Pēc statiskas slodzes ir sāpīgs stīvums, kas iestaigājoties pāriet. Deformācijas dēļ mēdz sāpēt pēdas. Lai labāk un pārliecinošāk justos, mājās valkāju kurpes ar papēdi.
Ko ieteica Helēnai
Iegādāties ērtus sporta apavus, kas labi fiksē pēdu un amortizē kustību radīto triecienu uz locītavām un mugurkaulu.
Papildus ikdienas gaitām katru dienu staigāšanai atvēlēt vismaz 30–40 minūtes. Jūtoties moži, šo laiku paildzināt.
Censties pakāpeniski pagarināt attālumu, ko izdodas noiet bez pārtraukuma.
Lai uzlabotu ceļa locītavu un mugurkaula veselību, ik rītu sākt ar 15–30 minūšu ilgu rīta rosmi.
Sevi žēlojot, paliks tikai sliktāk
Helēna eksperimenta laikā devās pastaigās pa Rīgu, galvenokārt Pārdaugavu, kur viņa dzīvo. Sākumā bez atpūtas pauzes izdevās iztikt apmēram 20, bet tagad jau 45 minūtes.
– Sporta apavus nopirku divus izmērus lielākus, jo man ir izvirzīti īkšķa kauliņi un āmurveida pirksti. Ieliku ortopēdisko zolīti, taču kājas ar tiem ir smagas un iešana netīkama. Siltā laikā gribas vieglākas kurpes.
Sākumā bija grūti, jutu diskomfortu, gāju ar lielu piepūli, bet tagad slimība ir mazliet atkāpusies. Centos sevi mobilizēt, un esmu sajūsmināta, ka izdevās. Liela noguruma pēc pastaigām nav, tomēr, kad pārnāku mājās un apsēžos, vairs celties negribu.
Staigāšanu atzīstu par alternatīvu osteorefleksoterapijai, kas man līdz šim labi palīdzējusi, un medikamentu lietošanai. Ja sāp, tad negribas kustēties, taču zinu, ka fiziskas slodzes laikā tiek barots nodilušais skrimslis. Auklējoties ar sāpēm un sevi žēlojot, iekaisums tikai progresēs.
Pēc ortopēda ieteikuma mugurkaula skriemeļu deformācijas dēļ izmantoju korseti. Dažkārt celim uzlieku ortozi. Manas sajūtas ir mainīgas – te iesāpas ceļi, te pēdas, te mugura. Naktīs moka nervu sāpes kājā.
Ar vingrošanu man gāja sliktāk nekā ar staigāšanu – no rīta traucēja stīvums, bet vakarā nogurums. Organisms nevar uzreiz pierast pie papildu slodzes.
Vērtē Sandra Rozenštoka
Iešana locītavām nerada lielu slodzi – strādā potītes, ceļa un gūžas locītavas, taču kustību amplitūda nav liela – tās netiek līdz galam saliektas un iztaisnotas, tādēļ staigāšana jāpapildina ar vingrošanu.
Locītavām saudzīgāka ir iešana pa mīkstu segumu, taču jārēķinās, ka uz meža taciņām var atrasties koku saknes un citi šķēršļi, kas paaugstina traumu risku.
Helēnai ir svarīgi saglabāt vēlmi staigāt. Slimības paasinājuma brīžos aktivitāte var būt mazāka nekā parasti. Kustēties sakostiem zobiem par spīti sāpēm nevajag. Jācenšas atrast mērķi, lai izietu ārā, piemēram, neiegādāties produktus visai nedēļai, bet doties iepirkties katru dienu. Būtu labi, ja Helēna staigājot gūtu pārliecību par savu varēšanu un atsāktu dejot līnijdejas.
Viņai ieteicams valkāt apavus ar līdz trim centimetriem augstu papēdīti, kas sadala slodzi starp papēdi un purngalu.
Staigājot var izmantot ceļa ortozi, kas balsta locītavas, taču to nevajadzētu nēsāt pastāvīgi, jo tad atrofēsies muskuļi un saites.
Sporta apavi var būt par diviem izmēriem lielāki, lai kāja justos brīvi. Siltā laikā ieteicami tādi, kuros iestrādāts tīkliņš, lai pēdas nesvīstu un nepietūktu.
Pret līdzsvara traucējumiem Helēnai palīdzēs ierādītie vingrojumi. Ja no rītiem tos izpildīt traucē stīvums, vispirms var tikai mazliet izstaipīties un sākt rīta rosmi pēc brokastīm, kad ķermenis jau mazliet iekustējies.
Sirds treniņam iesaku soļot uz vietas, ceļot kājas arvien augstāk. Šādi četrus soļus var spert uz priekšu, četrus atpakaļ, kā arī uz sāniem.
