Zāļu rezerves – vai esam gatavi krīzēm? 0
Biruta Kleina, Domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” viena no dibinātājām
Mēs dzīvojam laikā, kad nevaram vairs izlikties, ka dažādi apdraudējumi un potenciālās krīzes uz mums neattiecas un mūs neskar. Esam aizvadījuši Covid pandēmijas krīzi, šobrīd netālu no mums norisinās karš, turklāt dzīvojam blakus kaimiņiem, kas ir kā neprognozējama bumba ar laika degli. Varam būt pateicīgi, ka mūsu valsts ir brīva un esam drošībā, varam draugu un ģimenes lokā svinēt svētkus, pulcēties, doties ikdienas darba gaitās un saņemt vajadzīgos pakalpojumus. Tomēr šķietami ierastā, ērtā dzīve nav nemaz tik pašsaprotama un var mainīties neticami strauji. Mums ir jābūt gataviem visdažādākajiem scenārijiem un apstākļiem.
Iespējams, ikdienā pat neaizdomājamies, kādas kopsakarības ir veselības aprūpes un drošības nozarēm. Bet kopsakarības pastāv. Turklāt ciešas. Veselības aprūpe ietilpst civilās aizsardzības sistēmā. Gan veselības un farmaceitiskā aprūpe, gan zāļu ražošana un piegāžu nodrošinājums ir būtiska daļa no kritiskās infrastruktūras un kritiskajiem pakalpojumiem krīzes situācijā. Vai šobrīd Latvijas zāļu rezerves ir pietiekamas? Vai šajā ziņā esam gatavi jebkādai potenciālajai krīzes situācijai? Tas ir jautājums, kas pēdējās nedēļās īpaši bieži izskanējis publiskajā telpā.
Zāļu rezerves ir būtiskas kā miera laikā, tā krīzes situācijā. Ilgus gadus zāļu materiālajām rezervēm valsts budžets netika piešķirts. To spilgti izjūtam pašlaik, kad budžets it kā ir, bet neprotam ar to raiti un operatīvi rīkoties, lai jomu sakārtotu. Un to var saprast, jo nudien šis jautājums ir komplicēts, ar daudziem varbūtību faktoriem un virkni sarežģītiem lēmumiem, kas jāpieņem. Piemēram, kā nodrošināt efektīvu apriti, lai krājumos glabātais neaiziet bojā un nebūtu jānoraksta ar notecējušiem termiņiem? Vai kā iesaistīt ārstniecības iestādes, aptiekas un zāļu apgādes uzņēmumus, lai nodrošinātu pietiekamus un ne tikai slimnīcām, bet arī hroniskajiem pacientiem atbilstošus krājumus? Lai šos jautājumus risinātu, ir steidzami nepieciešama paplašināta sadarbība ar visu iesaistīto jomu ekspertiem.
Ukrainas pieredze kara sākumā bija kritiska. Medikamentu trūkums, piegādes ķēžu traucējumi, straujš cenu pieaugums un ierobežota pirktspēja. Tas viss sniedza mācību – cik būtiska ir skaidra sistēma šādiem notikumiem – piekļuves nodrošinājums medikamentiem un medicīnas precēm, organizēta brīvprātīgo iesaiste, kontrolēti samazināta birokrātija, atvieglota humānās palīdzības saņemšana. Ņemot vērā šīs zināšanas un pieredzi, Latvijai ir jāķeras pie procesu sakārtošanas jau tagad. Ir jārunā, jāiesaista eksperti kā no privātā, tā valsts un nevalstiskā sektora, jāsaprot mērķis un jārosina normatīvo aktu atbilstoša pārskatīšana. Ir jāvienojas ar zāļu ražotājiem, īpaši vietējiem, par skaidru rīcības plānu, ir jāstiprina vietējo ražotāju kapacitāte. Mērķa sasniegšanu nevarēs panākt, nevienojoties kopīgai sarunai, diskusijai un rīcībai.
Protams, ir izstrādāta virkne dažādu stratēģiskā līmeņa dokumentu, bet vai to satura praktiskais pielietojums ir skaidrs cilvēkiem, kas krīzes situācijā stājas pirmajās frontes līnijās? Ja aprunājamies ar tiem, kas ir šie reālie darītāji, viņi ne vienmēr zina, ko no tiem gaida. Stratēģiskais rāmis ir izveidots. Nu ir laiks sākt darbu ar cilvēkiem – sniegt padziļinātus skaidrojošos materiālus, veicināt izpratni par katra indivīda un arī organizācijas lomu un nozīmi potenciālās krīzes apstākļos.
Mēs spējam būt vienoti un saliedēti, un tā ir mūsu tautas viena no lielākajām vērtībām. To pierādījusi mūsu vēsture, Covid laiks, pašreizējā sabiedrības jauda, atbalstot Ukrainu, vienošanās Dziesmu un deju svētkos un virkne citu pieredžu un tradīciju. Es gribu ticēt, ka mēs spētu tādi būt visās jomās arī potenciālās krīzes apstākļos. Tomēr pavisam droši ticu, ka labs rezultāts ir ieguldītā darba auglis. Un šis ir brīdis, kad veselības aprūpes un drošības nozarēm roku rokā jāķeras pie mājasdarba, lai esam droši par vēlamo rezultātu un nekas nespētu satricināt mūsu pārliecību.
