Zāļu cenas kāpj. Kurš palīdzēs tās nobremzēt? 74
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Farmācijas jomas pārstāvji skarbi kritizējuši Veselības ministrijas izstrādāto konceptuālo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību, kas patlaban atrodas ministrijās, lai to saskaņotu. Ministrija neesot konsultējusies ar aptiekas pārstāvošajām organizācijām, neesot interesējusies, kādas būtu aptieku vēlmes, lai dotu iedzīvotājiem plašāku farmaceitiskās aprūpes klāstu.
Šis ziņojums, par to kas, būtu darāms, lai zāles kļūtu lētākas, nācis kā sniegs no skaidrām debesīm, un farmaceiti apgalvo, ka arī iepriekš gandrīz ne reizi neesot bijis tāds brīdis, kurā ministrija ņēmusi vērā arī viņu viedokli.To, kas notiek ar medikamentu cenām un arī aptiekām šajā pārmaiņu laikā, “Latvijas Avīzes” redakcijā diskutējām ar Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas (LFAA) izpilddirektori Kristīni Jučkoviču, Aptieku biedrības valdes priekšsēdētāju Agnesi Riteni un klīniskās farmācijas doktori Inesi Sviestiņu.
Kā elektrības un gāzes cenu sadārdzinājums ietekmē medikamentu cenas un cilvēku iespēju nopirkt nepieciešamās zāles?
K. Jučkoviča: Medikamentu sadārdzinājums turpinās, un mēs nezinām, cik liels tas būs. Taču valsts rīcībā ir konkrēti rīki, ar kuriem tā var šīs cenas regulēt, un šajā situācijā valstij tie būtu jālieto. Viens no svarīgākajiem ir valsts apmaksāto medikamentu saraksta paplašināšana.
Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācija sadarbībā ar aģentūru “Norstat” veica iedzīvotāju aptauju, kurā tika secināts, ka 70% iedzīvotāju uzskata, ka galvenais medikamentu cenu samazinājuma rīks būtu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšana medikamentiem no pašreizējiem 12% uz 5%. Savukārt puse no aptaujātajiem iedzīvotājiem piekrīt uzskatam, ka medikamentu cenu samazinājums būtu jārod valsts kompensējamo zāļu saraksta paplašināšanā, iekļaujot tajā iespējami lielāku recepšu medikamentu skaitu.
Ministrija nenoliedz, ka šie varianti nav vērā ņemami, tikai jautājums: vai tā vēlas tos patiešām īstenot?
I. Sviestiņa: Ļoti svarīgs jautājums ir medikamentu pieejamība – kas ir vai drīzāk nav mūsu zāļu tirgū. Īpaši to izjutīs slimnīcu pacienti un tie cilvēki, kuri dzīvo lauku attālajās teritorijās. Piemēram, Aknīstes novadā lieltirgotavu tīklu aptiekas pamazām veras ciet, tajā skaitā arī Aknīstes pilsētā, jo nav speciālistu, kas tur strādātu. Kāpēc gan arī Latvija nevarētu ņemt vērā Skandināvijas piemēru, kur mediķiem par darbu ziemeļu reģionos labi piemaksā? Šie jautājumi valstij ir jārisina kopā ar pašvaldībām un farmācijas nozari un nedrīkst aprobežoties ar viedokli, ka, lūk, tas ir jūsu privātais bizness un izdzīvojiet, kā varat!
Mūsu valsts zāļu tirgū trūkst ne viens vien cilvēkiem ļoti nepieciešams medikaments jeb zāļu aktīvā viela. Piemēram, daudzi ražotāji piedāvā dažādas ibuprofēna zāļu formas, bet ir virkne tādu medikamentu, kas ir jāiepērk kā nereģistrēti. Tas galvenokārt skar slimnīcu pacientus, ne tik daudz tos, kas ārstējas ārpus stacionāra. Ne reizi vien esam rosinājuši ministrijas Farmācijas departamentu, ka stacionāriem būtu nepieciešams to zāļu saraksts, kurām slimnīcās jābūt nepārtraukti. Daudzās valstīs ir pat noteikts, kādiem medikamentiem un cik daudz ir jābūt lieltirgotavās.
Jaunajos apstākļos, kad aug energoresursu cenas, cilvēku iespējas iegādāties zāles noteikti neuzlabosies.
K. Jučkoviča: Ja valstij būtu vēlme, lai attālākos novados pastāvētu aptiekas, tad tām, iespējams, vajadzētu radīt specifiskus nosacījumus, jo redzams, ka tās nevar rasties un darboties dabiskā ceļā. Pašlaik ir pieejams pakalpojums – medikamentu piegāde uz mājām, taču mums nav ziņu, vai Aknīstes novadā vai vēl kādā citā novadā piegāde uz mājām ir īstais rīks, kā cilvēki varētu tikt pie vajadzīgajām zālēm.
Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācija uzskata, ka ministrijas uzrakstītais ziņojums ir balstīts uz novecojušiem faktiem, ka nav ņemta vērā pašreizējā ekonomiskā situācija Latvijā un pasaulē. Kāds ir jūsu pamatojums?
Analizējot PVN samazināšanas ietekmi, ir modelēta 2020. gada situācija, taču nav ņemti vērā vairāki kovida pandēmijas viļņi, kā arī karš Ukrainā, kas krasi ietekmēja pacientu paradumus un ekonomisko situāciju. Pandēmijas laikā daudzi piedzīvoja stresu, iegādājās vairāk medikamentu, nekā būtu nepieciešams, baidoties, ka nevarēs nopirkt zāles, ka to piegāde būs traucēta. Lai objektīvi izvērtētu zāļu finansiālo pieejamību, šos notikumus nedrīkstēja apiet.
I. Sviestiņa: Arī breksitu nedrīkstēja ignorēt, jo tad, kad nebija skaidri Lielbritānijas un Eiropas Savienības tirdzniecības līgumi, Lielbritānija pieturēja medikamentus un dara to joprojām. Tas vairāk skar tieši nereģistrētās zāles, jo daudzām firmām, kas darbojas tieši šajā jomā, bija sadarbības partneri Apvienotajā Karalistē.
Gan breksits, gan kovids, gan karš Ukrainā stimulē valstis savus medikamentus pieturēt, jo katra valsts vispirms domā par sevi. Arī Latvijā, tiesa, salīdzinoši vēlu, parādījās saraksts no Veselības ministrijas puses, kādus medikamentus nedrīkst izvest no valsts. Tomēr jāņem vērā, ka mūsu valstī lielāko medikamentu daļu vajag nevis izvest, bet gan ievest.
A. Ritene: Ministrija ir uzrakstījusi ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību, neņemot vērā, kas ilgtermiņā notiks ar zāļu fizisko pieejamību. Ja vienīgais plāns zāļu cenas samazināšanai ir uzcenojuma samazināšana un izvēles ierobežošana pacientiem, tas tieši ietekmēs pacientu un arī aptiekas saimnieciskos rādītājus. Tie pasliktināsies, un ilgtermiņā varam zaudēt farmaceitisko aprūpi mazapdzīvotās vietās.
Zāļu pamata cenu veido zāļu ražotājs, kurš noteikti izvērtē tirgu, kurā viņš strādā vai kurā gatavojas ienākt. Latvijas nepilnie divi miljoni iedzīvotāju ir pavisam cits tirgus, ja to salīdzina, piemēram, ar Vācijas vairāk nekā 80 miljonu iedzīvotāju tirgu. Tas ir jautājums par to, vai ražotājs spēs un vēlēsies strādāt šajā tirgū, vai aptieka spēs pastāvēt, vai lieltirgotājs spēs piegādāt medikamentus. Diemžēl šos jautājumus ministrija nav analizējusi.
Ministrija kā ātrāko un būtiskāko zāļu finansiālās pieejamības nodrošinātāju min PVN samazinājumu medikamentiem no 12% līdz 5%, labi zinot, ka valdība to neakceptēs. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš jau iepriekš bija paziņojis, ka nodokļu samazināšana netiek izskatīta. To apgalvo arī finanšu ministrs Jānis Reirs. Vienlaikus arī ir vājas cerības, ka izdosies sameklēt papildu finansējumu valsts kompensējamo zāļu sarakstam. Tātad paliek pārējie ministrijas piedāvājumi, kas saistīti ar komersantu tiešu finansiālu ietekmēšanu, nerēķinoties, kas notiks ar pakalpojuma kvalitāti un pieejamību.
K. Jučkoviča: Ar vieglu roku šis finansiālais slogs tiek pārlikts uz aptieku pleciem. Lielajiem aptieku uzņēmumiem, visticamāk, būs vieglāk risināt šīs situācijas, kaut sarežģījumu netrūks, bet to nevar teikt par individuālajām aptiekām.
Lai nodrošinātu pietiekami plašu farmaceitisko aprūpi, zāļu tirgū ir nepieciešamas visu spektru aptiekas. Caur šādu prizmu ministrijai bija jāvērtē zāļu pieejamība iedzīvotājiem, nevis jābīda skaitļi un jāskatās, kurā valstī farmācijas jomā kas ir sasniegts vairāk vai mazāk, salīdzinot ar Latviju. Tas nekas, ka tur ir pilnīgi cita situācija, pilnīgi cits kompensējamo medikamentu saraksts un atšķirīgs valsts atbalsts. Ministrija izvēlas to, ko vēlas redzēt, ignorējot kopbildi.
I. Sviestiņa: Ja ministrija labi zina, ka PVN zālēm nesamazinās, tad kāpēc tai nav plāna B?
Ministrija nākusi klajā ar zāļu piecenojumu griestu noteikšanu pēc līdzības ar Lietuvu un Igauniju, kur nekompensējamām zālēm šādi griesti ir noteikti un līdz ar to piecenojums ir mazāks nekā mūsu valstī. Vai šis priekšlikums palīdzēs samazināt iedzīvotāju tēriņus zālēm?
K. Jučkoviča: Netiek ņemts vērā, kā veidojas zāļu politika pieminētajās valstīs. Piemēram, tas, ka kaimiņvalstīs ir cits kompensējamo zāļu saraksts, ka Igaunijā aptiekām no valsts budžeta naudas tiek maksāti 2,5 eiro par receptes apkalpošanu, bet Latvijā nav piešķirtas šādas naudas summas. Mēs nevaram tik viennozīmīgi pateikt, ka Igaunijā viss ir labāk un skaistāk, jo šajā valstī ir arī citas pozīcijas, kuras palaistas garām.
Diemžēl valsts neņem vērā savā rīcībā esošos rīkus, bet cenšas patapināt no citiem, kā regulēt zāļu cenas. Mēs visu laiku atgriežamies pie tā, ka pirmais un svarīgākais, kas jādara, ir kompensējamo zāļu saraksta paplašināšana. Ja valsts vēlas kontrolēt cenu, tad medikaments ir jāiekļauj valsts apmaksāto zāļu sarakstā.
A. Ritene: Jāņem vērā arī tas, ka Lietuvā PVN zālēm ir 5%, Igaunijā – 9%, bet Latvijā tas ir visaugstākais – 12%. Kad ir izdevīgi, tad salīdzina, bet, kad nav izdevīgi, tad nesalīdzina. Kaimiņvalstīs ir atšķirīga zāļu kompensācijas politika, tiek atvēlēti krietni vairāk līdzekļu (aptuveni par 40% vairāk uz vienu iedzīvotāju) zāļu kompensācijai iedzīvotājiem.
Tomēr nav jau tā, ka cilvēki tikai tērē arvien vairāk zālēm. Ministrija ir konstatējusi, ka jaunā kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtība, kad receptēs jāraksta zāļu aktīvā viela, nevis medikamenta komerciālais nosaukums, katru mēnesi iedzīvotāju līdzmaksājumos ļaujot ietaupīt miljonu.
I. Sviestiņa: Bet vai ir kādi aprēķini, cik daudz cilvēku maksā vairāk par kompensējamo zāļu iegādi? Ģimenes ārsti 30% kompensējamo zāļu receptēs drīkst rakstīt medikamenta komerciālo nosaukumu, ja tam ir objektīvs pamatojums, taču ārsti ne vienmēr šo pamatojumu atrod, un pacients ir spiests zāles pirkt par savu naudu. Šādi dati vispār nav analizēti.
Vai zāļu dārdzības pieaugums būs tikpat straujš kā pārtikai?
K. Jučkoviča: Zāles kļūst dārgākas, bet ne tādā ātrumā kā pārtika. Valdībai ir pēdējais laiks rīkoties, lai novērstu to, ka cilvēkiem arvien grūtāk ir tikt pie nepieciešamajiem medikamentiem.
Kā jūs vērtējat to, ka ministrija nolēmusi nemaksāt ne centa par konsultācijām, ko farmaceiti sniedz iedzīvotājiem?
Kāpēc šobrīd aptiekā nav pakalpojuma cilvēkiem, kuriem jālieto nevis viens vai divi, bet vairāki medikamenti? Pacienti dodas vizītēs pie dažādiem speciālistiem, un katrs no tiem izraksta medikamentus, bet pacientam nav tādu zināšanu, lai viņš varētu izvērtēt, vai tie visi ir savstarpēji saderīgi. Šis būtu svarīgākais pakalpojums iedzīvotāju veselības uzturēšanai, kurš aptiekās būtu jāorganizē ar valsts palīdzību – valstij par šādu pakalpojumu būtu jāsamaksā. Jāņem vērā tas, ka ģimenes ārstam nav iespējams ieraudzīt pilnīgi visus pacientam izrakstītos medikamentus e-veselības sistēmā.
A. Ritene: Aptiekas ir daļa no veselības aprūpes sistēmas, turklāt pieejamākā daļa. Kovida pandēmijas laikā, kad bija problēmas tikt vizītē pie ārstiem, jo viņi bija noslogoti ar Covid-19 pacientu ārstēšanu, pacienti ļoti izmantoja iespēju konsultēties aptiekās. Arī ikdienā iedzīvotāji aktīvi izmanto iespēju konsultēties ar farmaceitu, un tas jau šobrīd ievērojami atslogo veselības aprūpes sistēmu. Uz aptieku atnāk pacienti, kuri neiet pie ārsta, un tieši mums ir iespēja motivēt pacientu risināt savas veselības problēmas. Lai aptieka spētu nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu, tas neizbēgami saistās ar lielām izmaksām – speciālistu atalgojumu, kā arī pieaugošām energoresursu, degvielas un saimniecisko pakalpojumu izmaksām.
Patlaban valda šāda politika: komersantiem samazināsim medikamentu uzcenojumus, bet jūs tik un tā darīsiet to pašu un vēl vairāk.
K. Jučkoviča: Aptiekas savā ziņā ir guvušas labumu no kovida situācijas, jo tām nāca klāt jauni valsts apmaksāti pakalpojumi – aptiekās bija iespējams veikt kovida testu un vakcinēties. Pagaidām nav zināms, vai aptiekās varēs turpināt vakcināciju ar uzlabotajām vakcīnām. Tāds pats jautājums ir par vakcinēšanos pret gripu – vai tiks atļauts?
Liela daļa sabiedrības, tajā skaitā arī politiķi, uzskata, ka aptiekas un farmācijas nozare kopumā pelna miljonus, tāpēc izdzīvos jebkuros apstākļos bez valsts atbalsta.
Vienā no valstīm, kas pārstāvēta starptautiskā Eiropas kopienas farmaceitu organizācijā (PGEU), šobrīd gan es nedrīkstu minēt, kura valsts tā ir, izveidojusies tāda situācija, ka aptiekas tiek aizvērtas tieši ekonomiskās situācijas dēļ un tiek samazinātas farmaceitu darba stundas. Latvija patlaban nav tādā situācijā, bet nav izslēgts, ka ar laiku tā neizveidosies arī pie mums. Viens no iemesliem tam varētu būt kaut vai tas, ka aptiekām atļautais medikamentu piecenojums nav mainīts kopš 2005. gada. Vai šodien ir tāda pati situācija aiz loga kā 2005. gadā?
