Zaļsvārces vilinājums. Kā tikt pie seškilogramīgas līdakas 0
Stiepjot pret fotoaparāta objektīvu tikko noķerto, gandrīz sešus kilogramus smago līdaku, Jānim Andreikam manāmi trīc rokas.
“Nu kā lai neuztraucas,” teic Jānis. “Copēju jau vairāk nekā četrdesmit gadu, bet pie šāda izmēra zaļsvārces tieku pirmo reizi.” Jānis dzimis un audzis Ķemeros, arī savas makšķernieka gaitas ar stikla šķiedras kātu, inerces spoli un dažiem pašdarinātiem un pirktiem vizulīšiem jau pamatskolas laikos sācis netālu no mājām Slokas ezerā, kurā draugam bija sava laiva. Tajos tālajos laikos Jānis copējis arī ar makšķeri, bet ar katru dienu, kas pavadīta pie ūdeņiem, viņš arvien aktīvāk un aktīvāk pievērsies spiningošanai. Kad salūzis pirmais kāts, makšķernieks iegādājies nākamo, jau krietni vien labāku kātu. Tad līdakas un asarus ar labiem panākumiem vilinājis Kaņiera ezerā. Laikā, kad auguši bērni, copi nedaudz pametis novārtā. Ar jaunu sparu un enerģiju tai pievērsies 2008. gadā, kad padzirdējis par balvā dotu elektromotoru kādās spiningošanas sacensībās Kaņiera ezerā. Tajā gadā balvu iegūt nav izdevies, bet vīrs nav metis plinti krūmos, gluži otrādi, braucis uz ezeriem un trenējies, lai taču beidzot tiktu pie tik ļoti gaidītā motora. Nākamajā gadā nomainījis pārinieku un atkal devušies uz sacensībām, šoreiz gan Engures ezerā, bet atkal nekā. Un tad trešajā piegājienā kopā ar Vladimiru Antonovu sacensībās Babītes ezerā pieticis ar nepilnus trīs kilogramus smagu līdaku, lai vīri tiktu pie tik ļoti kārotā motora. Tas, protams, devis jaunu iedvesmu copei, jo nu jau pa ezera spoguli slīdējuši kā karaļi. Jānis ar Vladimiru bieži devušies uz Kaņiera, Engures un Babītes ezeru. Savā starpā strīdējušies, uz kuru pusi doties laimi, atvainojiet, zivis meklēt, bet strīdos, kā zināms, dzimst patiesība, un vīri par lomiem nesūdzas, ezeri gan aizaugot arvien vairāk un vairāk. Draugi ķer līdakas un asarus. Zivis paši arī tīra un sagatavo, tās abiem garšojot lieliski.
Vaicāts par tiem zivīgajiem vizuļiem, vīrs atsmaida un teic, ka te nu talkā jāņem trīs lietas – čujs, ņuhs un poņa, protams, var jau pēc katriem desmit metieniem mainīt vizuļus, kamēr atrod to īsto, zivīgo, bet ļoti bieži gadoties tā, ka jau pirmais no kastes paņemtais vizulis kļūst par tās dienas varoni.
Kā piemēru Jānis min gadījumu Engures ezerā, kad, pirmo reizi uz turieni aizbraucot, roka pastiepusies un automātiski paņēmusi nelielu svītrainu rotiņu, kurš tad no tiem laikiem kļuvis par Engures asaru topvizuli. Abi copes brāļi esot sajūsmā par nesen Engurē vilktajiem, no jūras ienākušajiem asariem, kuri gan izmēru, gan garšas ziņā esot fantastiski.
Abus copmaņus vilina ne tikai vienkārša zivju ķeršana, abiem patīk arī pamēroties spēkiem ar citiem copmaņiem, uzzināt kaut ko jaunu, apmainīties viedokļiem. Un kur tad citur to vislabāk izdarīt ja ne sacensībās. Kā stāsta veiksmīgais copmanis, šajā jomā veicies ļoti labi – “Silver Scale” rīkotajos mačos vīri tikuši pie laivas motora, bet, startējot “Mammasdabas” rīkotajās atklātajās spiningošanas sacensībās Kaņiera ezerā pagājušajā gadā, abās kārtās pirmā vieta un pārliecinoša uzvara kopvērtējumā, šogad godpilnā trešā vieta pirmajā kārtā, pirmā vieta otrajā kārtā un atkal uzvara kopvērtējumā. Te vietā pieminēt, ka ne katrreiz prāvs kustonis grābj lielu ēsmu, sešniece iekāroja pirmā numura rotiņu.
“Seklie ezeri mums patīk,” stāsta Jānis. “Domāju, ka pie tiem esam pieraduši un labi piešāvuši roku. Bieži ir bijuši gadījumi, ka pilnīgā seklumā vilktu peldošu mānekli līdaka vajā kā nikns ķēdes suns, reizēm pat izlēkdama no ūdens.
Par īpaši interesantām vīri dēvē asaru medības, kad agrās rīta stundās pēc ūdens mutuļošanas un mailīšu bēgšanas uz visām pusēm var noteikt vietu, kur upurus lenc svītrainās plēsoņas. Ja šādai vietai izdodas piebraukt metiena attālumā, tad uz maza rotiņa, džiga vai tvistera gards mielasts garantēts un mednieki paši kļūst par medījumu.
