Zaļos zirnīšus labāk saldēt, nevis konservēt 0
Bez konservētiem zaļajiem zirnīšiem nav iedomājams latviešu iecienītais rasols. Tie ļoti labi iederas svaigu dārzeņu zupā. Labprāt našķojamies arī ar svaigiem zirnīšiem, tos lupinot no pākstīm. Pākšaugi, tostarp zaļie zirnīši, ir būtiska veģetāriešu ēdienkartes sastāvdaļa – ar tiem var aizvietot gaļas un zivju ēdienus. Cik vērtīgi ir zaļie zirnīši – gan svaigi, gan konservēti, stāsta SIA “Rīgas veselības centrs” filiāles “Imanta” uztura speciāliste JOLANTA ROZĪTE-VIŠKINTE.
– Par zirņu (Pisum sativum) dzimteni uzskata Vidusāziju, kur tie aug savvaļā. Ir ziņas, ka Latvijā tie audzēti jau mūsu ēras 4. gs. beigās. Mūsu zemē nozīmīgas ir divas zaļo zirnīšu sugas – baltziedu, sējas jeb galda zirņi (Pisum sativum) un sārtziedu, lauka jeb lopbarības zirņi (Pisum arvense). Atšķirība ir tāda, ka cukurzirņu šķirnēm pāksts iekšpusē nav cietās pergamentveidīgās kārtas, bet tā ir lobāmo zirņu šķirnēm. Lobāmo zirņu pākstis nav izmantojamas ēšanai, tās audzē tikai zaļo zirnīšu iegūšanai.
Kulinārijā izmanto svaigus, konservētus, vārītus, tvaicētus, ceptus un saldētus zaļos zirnīšus. Pateicoties sulīgi zaļajai krāsai, maigajai garšai un aromātam, tie labi iederas un veiksmīgi kombinējas ar citiem pārtikas produktiem. Zaļos zirnīšus pievieno salātiem, ragu, biezeņiem, sacepumiem, zupām, dārzeņu pīrāgiem.
Zaļie zirnīši satur maz kaloriju – 100 gramos tikai 63 kilokalorijas un 25,4 g olbaltumvielu. Olbaltumvielu sastāvā ietilpst neaizvietojamās aminoskābes. Zirņu olbaltumvielas cilvēka ēdienkartē var daļēji aizvietot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Tie satur arī ogļhidrātus (14,5 g), šķiedrvielas (16,6 g), taukus (1,4 g), cukurus, minerālvielas – kāliju, fosforu, dzelzi, mangānu u.c. – un vitamīnus (B grupas, PP, folijskābi). Zaļie zirņi satur arī karotīnu un nedaudz C vitamīna. Kaltētos zirņos C vitamīna nav. Ja zaļos zirņus ēd ar visām pākstīm, uzņem nedaudz vairāk kilokaloriju (81) un daudz lielāku šķiedrvielu un polifenolu devu. Šķiedrvielas, it īpaši celuloze, kas atrodas zaļajos zirnīšos, palēnina ogļhidrātu uzsūkšanos, uzlabo zarnu peristaltiku un veido stabilu labvēlīgo mikrofloru, kas vajadzīga B vitamīnu un K vitamīna sintēzei. Tās arī izvada lieko holesterīnu un palīdz vēdera aizcietējumu gadījumos. Tiesa, lai zirnīšus ēstu ar visām pākstīm, jābūt pārliecinātam par to, ka, tos audzējot, nav lietoti pesticīdi.
Jāpatur prātā, ka, lietojot uzturā zirņus, zarnās var pastiprināti veidoties gāzes, jo zirņu apvalciņš satur šķiedrvielas, kas nešķeļas tievajā zarnā. Šā iemesla dēļ zirņi un pupiņas ir ļoti labi jāsakošļā. Lai mazinātu vēdera pūšanos, ēdienam var pievienot fenheli, dilles vai ķimenes.
Gatavojot augstā temperatūrā un gaisa klātbūtnē (blenderējot, smalcinot), daļa vērtīgo vielu zūd, tāpēc labāk būtu ēst svaigus zaļos zirnīšus. Piemēram, vārot zirnīšus, zūd daļa B grupas vitamīnu un gandrīz pilnībā C vitamīns. Mazliet labāk apstrādes procesā saglabājas minerālvielas. Arī konservētos zaļajos zirnīšos ir krietni mazāk vitamīnu un minerālvielu, bet liels sāls un cukura daudzums. Piemēram, C vitamīns ir trīs reizes mazāk nekā svaigos, bet E vitamīna nav nemaz. Zaļo zirnīšu saldēšana ziemai ir daudz labāka izvēle nekā konservēšana.
Bērniem pākšaugus var piedāvāt no astoņu mēnešu vecuma, vēlams sablenderētus, lai izvairītos no aizrīšanās riska, jo bērni, neraugoties uz to, cik zobu ir mutē, zirnīšus nemēdz sakost. Svaigus var dot tad, ja bērns atrodas vecāku uzraudzībā, jo pastāv risks, ka mazulis var zirni iebāzt ausī vai degunā. Uzskata, ka vērtīgāks ir tāds biezenis, kurā kopā vārīta dārzeņa sakne ar citām tā daļām, piemēram, burkāns vai kālis ar zirņiem un ķirbi. Lai secinātu, vai no jaunā ēdiena nerodas alerģiska vai cita veida nepatīkama reakcija, skatieties, kā bērns reaģē pusstundu līdz vienu stundu pēc ēšanas, kā arī viņam jāpievērš pastiprināta uzmanība nākamo 48 stundu laikā. Ja negatīvas reakcijas nav, devu var palielināt un – atkal jāskatās, kā mazulis jūtas.
