“Mēs esam aizguvuši no vāciešiem pedantisma gēnu un tajā ieslīgstam arvien dziļāk.” Dendrologs Andrejs Svilāns par latviešu daiļdārziem 0
Māra Lapsa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lielisks ceļvedis botāniskā dārza apskates laikā ir dendrologs Andrejs Svilāns, kurš 28 gadus nostrādājis Nacionālajā botāniskajā dārzā. Kopš pagājušā gada viņš ir Dabas aizsadzības pārvaldes ģenerāldirektors, taču joprojām saistīts arī ar savu iepriekšējo darbavietu – ir Nacionālā botāniskā dārza ekspozīciju un kolekciju kurators un dendroloģijas nodaļas vadītājs.
Vai atceraties, kā izskatījās jūsu bērnības dārzs?
Protams! Tolaik dzīvoju Lielajos Strodos – ciemā, kas atrodas septiņu kilometru attālumā no Varakļāniem. Ap māju bija sastādīti baltie un violetie ceriņi, filadelfi, ko pie mums visi sauc par jasmīniem, bet puķudobē rindojās rozā peonijas, vairsīpoliņu lilijas, flokši, gladiolas, asteres un samtenes. Tāda latviešu lauku puķudobju klasika.
Patiesībā tas dārzs, kurā pagāja mana bērnība, bija daudz plašāks, jo daudz laika pavadīju arī Lubāna ezera dienvidu daļai piegulošajos mežos un pļavās. Bieži vasarās turp devos agri no rīta, bet mājās pārrados tikai vēlu vakarā.
Kad jums radās pirmā interese par dabas zinātnēm? Vai pēc vidusskolas beigšanas uzreiz bija skaidrs, kurā augstskolā stāsieties?
Mācoties vecākajās klasēs, mana lielā mīlestība bija neorganiskā ķīmija. Dzirdot, kā kaimiņu puikas, kas bija vecāki par mani, šķendējās, ka nav briesmīgāka mācību priekšmeta par ķīmiju, biju galīgā neizpratnē.
Es ķīmijas mācību grāmatas lasīju kā bestsellerus – no vāka līdz vākam un pa trīs lāgi.
Biju jau nobriedis studēt ķīmiju, tomēr izšķirošajā brīdī virsroku guva bioloģija. Kā es mēdzu teikt – uzvarēja “džungļu sauciens”.
Esat izglītojies ne vien Latvijas augstskolās, bet zināšanas papildinājis arī Humbolta universitātē Berlīnē un Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā. Kāpēc šāda izvēle?
Bija iespēja pieteikties uz Katoļu akadēmiskā ārzemju dienesta stipendiju, un es to izmantoju. Pēc piektā kursa pusgadu mācījos Bonnā, pēc tam pusgadu Berlīnē.
Šajā Vācijas periodā pastiprināti pievērsos dendroloģijai – kokaugu sistematizēšanai, pavairošanai un audzēšanai. Stundām pētīju, kā iekārtoti dārzi un parki Berlīnē, vismaz divas reizes nedēļā apmeklēju Berlīnes botānisko dārzu.
Kopš skolas gadiem esmu aizrāvies ar kokiem, Artūra Mauriņa sarakstīto grāmatu “Saistošā dendroloģija” lasīju ar tādu pašu aizrautību kā dažs detektīvromānus. Kad uzturējos Bonnā, es gandrīz neizgāju no augstskolas bibliotēkas – urbos grāmatās par dārzu un parku vēsturi.
Ieguvu pamatīgas zināšanas par vēsturisko dārzu un parku plānojumu un katram stilam raksturīgajām īpatnībām. Ne reizi vien jaunajiem ainavu arhitektiem esmu centies iestāstīt, ka nevajag vecajā muižas parkā izturēties kā itāļu tēlniekam Mikelandželo pie neaptēsta marmora bluķa, izkaļot Dāvida skulptūru. Piedodiet, tā Dāvida skulptūra jau ir tajā muižas parkā, vajag tikai notīrīt to sūnu, to apaugumu, to uzslāņojumu, kas sakrājies gadu gaitā.
Nacionālajā botāniskajā dārzā sākāt strādāt pirms teju 30 gadiem, no kuriem trīspadsmit gadus bijāt direktors. Kādu jūs šo saimniecību pārņēmāt un ko bijāt apņēmies paveikt?
Savu karjeru uzsāku, strādājot pašus vienkāršākos darbus – pļāvu zāli, griezu zarus, vēl daudz ko darīju, biju strādnieks ar biologa kvalifikāciju. Kad vēl mācījos Latvijas Universitātē, līdz toreizējā Zinātņu akadēmijas botāniskā dārza dendrofloras nodaļas vadītāja Raimonda Cinovska ausīm bija nonākusi informācija, ka biologos mācās puisis, kurš kaut ko sajēdz no dendroloģijas. Kad ierados Salaspilī uz pārrunām, biju šokēts, cik milzīga koku un krūmu kolekcija šeit bija savākta. Vārds pa vārdam, un sāku strādāt Salaspils botāniskajā dārzā.
Uzaicinājums kļūt par Salaspils botāniskā dārza direktoru man nāca negaidīti. Ar dendrologu biedrības dalībniekiem biju aizbraucis uz Ukrainu ekskursijā. Tā kā tolaik mobilie sakari ar ārvalstīm maksāja dārgi, mobilo telefonu biju ielicis somā un nemaz necilāju. Kad beidzot paskatījos, vai ir kāds man zvanījis, ieraudzīju, ka ir vairāki neatbildēti zvani – tajā skaitā no Salaspils botāniskā dārza.
Nodomāju, ka ir noticis kas ārkārtējs. Kad atzvanīju, uzzināju, ka toreizējais direktors iesniedzis atlūgumu un ministrija grib noskaidrot, vai esmu gatavs pēc nedēļas uzņemties direktora pienākumus.
To izdzirdot, sākumā man bija šoks, bet tad nodomāju – kāpēc gan ne?!
Kad 2006. gada 1. septembrī pārņēmu Salaspils botāniskā dārza vadības grožus, bija iekrājies 84 000 latu parāds par apkuri. Gandrīz vai sajuku prātā, meklēdams risinājumu, jo pēc mēneša vajadzēja sākties jaunajai apkures sezonai, bet man nav naudas, lai segtu parādu. Ja oktobrī botāniskajam dārzam nepieslēgtu apkuri, pēc vienas vai pāris aukstām naktīm augu kolekcijas aizietu postā.
Vēl tagad atceros, cik milzīga bija atvieglojuma sajūta, kad man izdevās panākt vienošanos ar Salaspils pašvaldību par pakāpenisku apkures parāda atdošanu. Gada beigās, kad notika valsts budžeta grozījumi, šo parādu atdevām.
Pēc tam botānisko dārzu soli pa solim veidojām tā, lai šī būtu ģimenei draudzīga vieta. Iekārtojām bērnu rotaļu laukumu, oranžērijas pirmajā stāvā izvietojām būrīšus ar papagaiļiem, baseinos un dīķos ielaidām zivtiņas, bet oranžērijas otrajā stāvā ierīkojām galeriju, kur var aplūkot fotogrāfijas vai gleznas, kas nu kuro brīdi izstādīts.
Jo, kā zinām, bērnam vai ģimenes tēvam interese par augiem pazūd ātrāk nekā mammai, kas ir gatava vairākas stundas veltīt kolekciju aplūkošanai.
Lai ģimenei nevajadzētu jau pēc pusstundas doties prom no botāniskā dārza, tie, kam zudusi interese par augiem, var nodoties citiem izklaides veidiem turpat botāniskā dārza teritorijā.
Nacionālo botānisko dārzu var salīdzināt ar Nacionālo bibliotēku un Nacionālo mākslas muzeju, kur krājumos glabājas vērtīgākais, kas konkrētajā jomā radīts.
Tā ir – mūsu uzdevums ir saglabāt vietējo augu šķirņu genofondu. Kad man vaicā, kāpēc botāniskajā dārzā vajadzīgas tās vecās krizantēmu un gerberu šķirnes, atbildu ar pretjautājumu – vai tad Glika bībele būtu jāizmet miskastē tikai tāpēc, ka šodien tā ir izdota daudz kompaktākā formātā uz ļoti plāna papīra?
Nacionālo botānisko dārzu virsuzdevums ir eksotisku augu un koku vākšana, kā arī reģiona bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Kad būvēja Pļaviņu HES, zem Daugavas ūdens draudēja pazust milzīgas dabas un kultūrvēsturiskās bagātības. Lai vismaz kaut ko paglābtu, Salaspils botāniskā dārza darbinieki brauca uz vietām, kuras bija paredzēts applūdināt, un raka velēnām aizsargājamos augus un veda uz botānisko dārzu. Bet daudz kas palika zem ūdens, piemēram, Alpu kreimule.
Vienīgā vieta, kur Latvijā šis augs auga, bija Staburaga klints. Tagad mēs Igaunijā esam dabūjuši Alpu kreimules sēklas, tās izdiedzējām un nu meklējam piemērotāko vietu, kur iestādīt.
Tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, ierosināju, ka ir jāsavāc labākais, ko paveikuši mūsu selekcionāri. Lai viņu veikums neaizietu nebūtībā, kā tas diemžēl ir noticis ar mūsu slavenā liliju selekcionāra Viktora Orehova lilijām. No viņa mūža darba gandrīz nekas nav palicis pāri – mums izdevies saglabāt ļoti maz viņa selekcionēto liliju šķirņu. Tagad turam rūpi gan par dālijām, gan par dienziedēm un lilijām – visu labo, ar ko nodarbojas Latvijas selekcionāri.
Tiesa, selekcionāri ir lieli vienpatņi, nelabprāt grib dalīties ar savām zināšanām un pieredzi, uz jaunajiem speciālistiem skatās kā uz konkurentiem, kas viņus pastums malā. Par to dažkārt pavelku uz zoba arī mūsu botāniskā dārza darbiniekus.
Kas ir lielākie retumi Nacionālajā botāniskajā dārzā? Ko jūs ieteiktu interesentiem noteikti apskatīt?
Vienmēr ir ko redzēt – pavasarī bija magnoliju ziedēšanas laiks, tad krāšņi ziedēja rododendri, bet tagad – rozes, lilijas un flokši.
Mums ir desmitiem retumu, kas ir savas sugas lielākie vai arī vienīgie eksemplāri Latvijā vai pat Baltijas valstīs. Nacionālais botāniskais dārzs var lepoties ar peoniju kolekciju, kurā ietilpst gan vēsturiskās, gan modernās šķirnes, ar Sibīrijas īrisu kolekciju, ar krizantēmu kolekciju, ar dienziežu kolekciju.
Būdams dendrologs, gribu arī palepoties ar kārklu un vītolu,vilkābeļu, spireju, pīlādžu un daudzām citām kolekcijām, kas ir lielākās Baltijā un vienas no lielākajām Eiropā un pat pasaulē.
Milzīgs gandarījums man ir par 3200 kvadrātmetrus plašo oranžēriju, kas durvis apmeklētājiem vēra pirms pieciem gadiem. Sākumā šķita, ka mums pietrūks augu, lai piepildītu oranžēriju, jo iepriekš tie bija sastādīti mazos podiņos, lai, pasarg dievs, neizaugtu pārāk lieli un tad nebūtu kur likt. Taču, kad sākām augus pārstādīt oranžērijā, gandrīz pietrūka vietas. Drīz pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām daudzi sukulenti uzziedēja, jo beidzot bija nonākuši normālos apstākļos – varēja plesties gan plašumā, gan augstumā.
Oranžērija ir Zanes Purnes valstība – augi tika pārstādīti pēc viņas plānojuma.
Vai, dodoties uz ārvalstīm, jūsu apskates objekts nr. 1 ir botāniskais dārzs? Kurš no tiem uz jums atstājis vislielāko iespaidu?
Parasti atvaļinājumu pavadu, kopā ar Dendrologu biedrības pārstāvjiem, apceļojot dažādu valstu botāniskos dārzus. Mana meka ir Berlīnes botāniskais dārzs, kas ir slavens ar savām milzīgajām kolekcijām, tāpat biežs manu atvaļinājumu galamērķis ir Kjū karaliskais botāniskais dārzs Londonā, Minhenes botāniskais dārzs un vēl citi.
Mūsu Nacionālais botāniskais dārzs ir Eiropas lielāko botānisko dārzu skaitā, bet Baltijā esam lielākie kolekciju ziņā. Viens no kolekciju raksturlielumiem ir ne vien augu dažādība, bet arī to izcelsme – savvaļas floras pārstāvji kotējas augstāk nekā kultūraugi.
Tie tiek uzskatīti par tīrradņiem, tiem ir liela zinātniskā vērtība. Ja velk paralēles ar juveliermākslu – ir kārtīgs briljants rotā.
Noteikti esat apskatījis arī privātos daiļdārzus ne vien pie mums, bet arī citviet pasaulē. Vai katrai tautai ir atšķirīgs dārzu veidošanas stils? Varbūt varat minēt tipiskākos piemērus?
Man uzreiz nāk prātā – vāciešu daiļdārzus varētu raksturot ar kodolīgu frāzi: kārtībai ir jābūt! Mauriņi gludi nocirpti, viss pareizs un akurāts. Tiesa, patlaban vācieši šo gludi cirpto mauriņu slimību ir izslimojuši un nu ieslīguši citā galējībā, proti, pilsētas centrā var būt nezāliene, jo tur, lūk, atrodas dabas aizsardzības teritorija.
Mēs esam aizguvuši no vāciešiem šo pedantisma gēnu un tajā ieslīgstam arvien dziļāk. Man pret to nav nekas iebilstams privātajos daiļdārzos, taču saistošie noteikumi paredz, ka publiskajos apstādījumos zāles stiebri nedrīkst būt garāki par septiņiem centimetriem, citādi pašvaldības policija var uzlikt sodu.
Uzskatu, ka pie mums vajadzētu būt liberālākai attieksmei pret pilsētvidi. Tad pilsēta paiesies tuvāk dabai nekā gadījumos, kad mauriņi ir nolaizīti un pieglausti.
Kas jums būtu sakāms par latviešu daiļdārzu kopšanas tradīcijām?
Ir dārzi, kur šis vāciskais perfekcionisms bija etalons un būs gadu gadiem uz priekšu.
Taču daudzi aizņemtības dēļ sākuši veidot tā dēvēto sliņķu dārzu.
Dzīves ritms kļūst arvien straujāks, tāpēc sarūk arī laiks, ko var veltīt dārza kopšanai. Lai dārzs tomēr būtu krāšņs, daudzi iemanījušies prasmīgi kombinēt dažādas ziemcietes, ko es nevienam vien esmu ieteicis darīt. Šādos dārzos īsti nevar ieviesties nezāles, tāpēc ravēšanai nav jāpatērē daudz laika un enerģijas.
Kas attiecas uz publiskajiem apstādījumiem, tajos nāk modē lielie krāsu laukumi, kas piesaista uzmanību un priecē. Spriežot pēc sabiedrības reakcijas, pēc pāris gadu ilgušajiem eksperimentiem Operas un baleta teātra apstādījumos vajadzēs atgriezties pie klasiskās ornamentālās tepiķdobes. Jo tepiķdobe jau tiek uztverta kā ikona.
Nacionālajā botāniskajā dārzā regulāri notika stādu tirgus, kas šogad pandēmijas dēļ tika atcelts. Ko vietējie dārzmīļi biežāk pērk?
Mode mainās, arī reklāmai ir spēks. Pateicoties Aldonim Vēriņam, kurš nu jau mūžībā, pieredzējām peoniju renesansi, kas joprojām turpinās. Tā saucamajam sliņķu dārzam peonija ir ideāls augs, jo var augt 60, 70 un pat 100 gadus!
Liels pieprasījums ir pēc iekarināmajiem puķupodiem ar pelargonijām, petūnijām un citiem augiem.
Ilgi vienā vietā var augt arī daudzgadīgās dienziedes, taču tās nav iekarojušas pārāk lielu popularitāti. Manuprāt, nepelnīti.
Kā notiek botāniskā dārza kolekcijas papildināšana? Kurp dodaties pēc sēklām un stādiem?
Tīrradņus var iegūt, dodoties ekspedīcijās, bet tas ir dārgs pasākums. Tāpēc lielākā daļa augu sēklu un spraudeņu mūsu kolekcijās nonāk, pateicoties starptautiskajai sēklapmaiņas programmai. Katrs botāniskais dārzs vāc sēklas gan uz vietas, gan dodas ekspedīcijās un ik gadu vai pāris gados reizi izveido savu katalogu, ko izsūta pārējiem botāniskajiem dārziem, kas pasaulē ir ap četriem simtiem. Tad skatāmies, kas mūs varētu interesēt. Pēc tam mums atsūta sēklas vai spraudeņus, kas ir labāks variants. Tos pavairojam un papildinām savas kolekcijas. Braucam arī uz ārvalstu stādaudzētavām.
Kurp pēdējoreiz devāties ekspedīcijā?
Uz Norvēģiju, no kurienes pārvedām pārdesmit Zviedrijas pundurgrimoņus, kaut ko no polārajiem kārkliem, kaut ko lakstaugiem.
Kuri no augu un koku pasaules ir jūsu favorīti?
Kādu izcelt ir grūti, jo Nacionālajā botāniskajā dārzā ir vairāk nekā 14 500 augu dažādību. Tomēr nereti tuvāki ir tie, ko pats esi no sēklas izaudzējis, gaidījis, kamēr izaugs, pieņemsies spēkā, uzziedēs. Piemēram, pērn man īpašu prieku sagādāja kokveida lazda, kas nu vareni kuplo manās lauku mājās Varakļānos. Tā izauga no riekstiem, kurus pirms kādiem 26 gadiem biju savācis pilsētas parkā Minhenē, un nu šī lazda pati deva pirmo ražu.
Jaunie pāri izvēlas Nacionālo botānisko dārzu par savu laulību ceremonijas vietu, šeit notiek arī brīvdabas koncerti, kino vakari un izglītojošas lekcijas, iespējams pat nolīgt zirgu pajūgu, lai lepni izbrauktu pa teritoriju.
Tas atpūtu šeit padara daudzveidīgāku un pilnver-tīgāku. Tiesa, reizēm man ir pārmetuši, ka es botānisko dārzu pārvēršu par tingeltangeli. Bet es esmu pārliecināts, ka šādi var piesaistīt cilvēkus, kam tīra botānika nešķiet saistoša.
Vizītkarte
Andrejs Svilāns
Dendrologs, augu fiziologs, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors, Nacionālā botāniskā dārza ekspozīciju un kolekciju kurators un dendroloģijas nodaļas vadītājs.
Dzimis 1968. gadā.
Beidzis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti.
Ieguvis papildu izglītību Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā un Humbolta universitātē Berlīnē.
1991. gadā sāka strādāt Nacionālajā botāniskajā dārzā (NBD) par biologu, vēlāk – asistentu.
No 2004. līdz 2006. gadam ir ekspozīciju un kolekciju kurators, tad dendrofloras nodaļas vadītājs, bet kopš 2006. gada – NBD direktors.
Latvijas Dendrologu biedrības biedrs un viens no tās dibinātājiem.
Latvijas Ainavu arhitektu biedrības biedrs.
Latvijas Malakologu biedrības biedrs un viens no tās dibinātājiem.
12 gadu darba pieredze žurnālistikā.
