Māris Antonevičs: Zaļo krāsu tur nemeklējiet 2
Latvijas Zaļā partija (LZP), kas gan mūsu politiskajā vidē daudz biežāk sastopama kā daļa no abreviatūras ZZS (Zaļo un zemnieku savienība), izslēgta no Eiropas Zaļas partijas. Šāda ziņa pienākusi no Somijas, kur notika šīs organizācijas kārtējais kongress. Oficiāli deklarētais iemesls “Politiskās aktivitātes, kas ir pretrunā zaļo vērtībām un Zaļo hartai; organizācijas neatbilstība demokrātiskajiem zaļajiem principiem, intereses un iniciatīvas trūkums”.
Uzreiz jāteic, ka LZP var kritizēt par daudz ko. Laika gaitā tā ir zaudējusi savu identitāti un zaļums kļuvis diezgan dekoratīvs. Ļoti iespējams, tas noticis tieši dēļ ideoloģiski ļoti šaubīgās savienības ar Zemnieku savienību, kas klasiski būtu savstarpēji izslēdzoša, bet Latvijā nostrādājusi, jo politiskajām aliansēm ir bijuši citi kritēriji.
Agrāk LZP par prioritāti uzskatīja kaut vai vides ministra posteni, lai vismaz formāli attaisnotu savu nosaukumu, bet nu jau daudzus gadus nav arī šīs tieksmes.
Zaļajiem bijusi iespēja iegūt savam politiskajam svaram neproporcionāli lielu ietekmi Latvijas politikā, jo šai partijai savulaik bijis gan premjers (Indulis Emsis), gan prezidents (Raimonds Vējonis), taču tas faktiski nav izmantots, lai jaudīgi realizētu kādu Latvijai svarīgu zaļo iniciatīvu.
Šī partija un tās līderi ir vienkārši saplūduši ar kopējo, diemžēl ne pārāk tīkamo Latvijas politisko ainavu, ko ļoti spilgti apliecina arī partijas valdes priekšsēdētāja Edgara Tavara žēlabas, ka ZZS pirms iepriekšējām vēlēšanām pārāk maz ieklausījusies un izcēlusi Aivaru Lembergu kā savu līderi (intervijā “NRA” 22.07.2019.).
Tomēr, pārejot no Latvijas Zaļās partijas pie Eiropas Zaļās partijas, pēkšņi nākas konstatēt, ka arī šim veidojumam zaļā krāsa ir tikai maskējums pavisam citam politiskajam virzienam.
Un te nu LZP pienākas atzinība, ka stāsts par tās izslēgšanu palīdzējis mums to uzskatāmi pierādīt. Lai par to pārliecinātos, atliek vien izlasīt “apsūdzības rakstu”. Tas ir 12 lapas garš, bet tur jūs neatradīsiet neko, kas norādītu uz LZP aplamībām vai neizdarībām vides aizsardzības jomā. Tas ir pavisam par ko citu.
Lielākais uzsvars gan ir uz aktivitātes trūkumu – LZP neesot piedalījusies Eiropas Zaļās partijas pasākumos, neesot maksājusi biedru naudas un arī ignorējusi piedāvājumus sazināties. Ar lielām mokām esot izdevies sakontaktēties ar Saeimas deputātu Raimondu Bergmani, kurš arī neesot bijis diez ko atsaucīgs.
Tomēr, pārejot pie ideoloģiskās daļas, uzreiz rodas jautājums – kāpēc šis veidojums valkā zaļo krāsu, ja daudz labāk tam piestāvētu citas.
Pirmais pārmetums ir par to, ka Eiropas “zaļie” (turpmāk jāliek pēdiņās) esot aktīvi citādu seksuālu orientāciju atbalstītāji un 2018. gadā esot visādi iesaistījušies “Baltijas praidā”, kamēr no LZP tādas aktivitātes neesot bijis. Vēl vairāk – šī partija kopā ar sabiedrotajiem no Zemnieku savienības esot balsojusi pret Kopdzīves likumu (rezolūcijai pievienota Saeimas balsojuma izdruka). Neliela atkāpe – likumprojekta iesniedzēji it kā paši apgalvoja, ka tam neesot saistības ar gejiem un lesbietēm, tas vienkārši attiecoties uz pāriem, kuri negrib laulāties. Kaut kas te neiet kopā…
Vēl viens pārmetums – LZP programmā neesot atsauces uz LGBT tiesībām. Arī dzimumu līdztiesība neesot pietiekami skaļi deklarēta, un partijas vadībā trūkstot sieviešu. Partijas biedri uzstājušies pret migrāciju, bet valdes priekšsēdētājs Tavars pat rakstījis ASV prezidentam Donaldam Trampam simpatizējošus “tvītus”. Tas, protams, jaunlaiku kreisajiem ir lielākais grēks.
Un nu nonākam pie interesantākās apsūdzības – Latvijas Zaļā partija esot atbalstījusi izglītību valsts valodā, tādējādi pārkāpjot nacionālo minoritāšu tiesības.
No kādiem Kremļa apcirkņiem tad tas izvilkts? Kādas intereses apkalpo šie “zaļie”?
Interesants fakts – Latvijā pirmais par gaidāmo lēmumu izslēgt LZP no Eiropas Zaļās partijas interneta soctīklos pavēstīja Aleksejs Dimitrovs. Pašlaik viņš ir Eiropas Parlamenta Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas (“The Greens/European Free Alliance”) jurists.
Taču savu karjeru lielā mērā veidojis, uzticīgi sekojot Tatjanai Ždanokai. Ilgstoši bijis “PCTVL” (pašlaik Latvijas Krievu savienības) pietuvinātās organizācijas “Latvijas Cilvēktiesību komiteja” izpildsekretārs, kura darba pienākumos ietilpa juridiski pamatot ždanokiešu sūdzības par Latviju dažādās starptautiskās institūcijās.
Kā jurists pārstāvējis krievu skolu “štābistu” Juriju Petropavlovski, kuram pēc pretvalstiskām aktivitātēm tika atteikta Latvijas pilsonība. Bijis viesis prokremliskajos pasākumos Maskavas namā, kur runāts par nekavējošu pilsonības politikas maiņu, divvalodības oficiālu nostiprināšanu un tamlīdzīgi.
Un vēl atgādinājumam – Tatjana Ždanoka, kuru Latvijā pazīstam kā aktīvu cīnītāju pret Latvijas neatkarību, bet vēlāk radikālu uzskatu paudēju un Kremļa uzticības personu, kura Eiropas Parlamentā jau daudzus gadus darbojas Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā. Loks noslēdzies.
Mūsdienu Eiropas “zaļie” bieži tiek salīdzināti ar arbūziem – zaļa ir tikai miziņa, bet iekšā viss sarkans. Šo krāsu tad arī tur vajadzētu meklēt, nevis zaļo.
