Zaļizko: Biznesu pārceļam uz Poliju 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
SIA “Kreiss” ir viena no lielākajām starptautisko autopārvadājumu kompānijām Baltijā, kas šobrīd nodarbina 1975 starptautisko pārvadājumu kravas automobiļu vadītājus. Par situāciju transporta nozarē, sankcijām un ne tikai – saruna ar “Kreiss” valdes locekli un līdzīpašnieku Sergeju Zaļizko.
Pandēmija, Krievijas agresijas izraisīto starptautisko sankciju ietekme, neprognozējamās degvielas cenas, ES Mobilitātes pakotnes neloģiskās prasības Austrumeiropas uzņēmējiem – problēmu uzskaitījumu nozarē varētu vēl turpināt. Kāda no tām šobrīd ir pati lielākā jūsu uzņēmumam?
S. Zaļizko: Atsevišķu provokatoru darbība, kuras dēļ paralēli ārkārtīgi sarežģītajam periodam biznesa noturēšanā jārisina arī atklātu draudu un psiholoģiska rakstura uzbrukumu novēršana. Cilvēki ar radikāliem uzskatiem ir bijuši vienmēr, un citos apstākļos uz draudu vēstulēm varbūt arī nereaģētu. Taču 8. martā uzņēmums saņēma e-pastu, par kuru nolēmām uzreiz informēt Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldi, lūdzot policijai veikt normatīvajos aktos noteiktas nepieciešamās darbības, nepieciešamības gadījumā sākot kriminālprocesu un saucot vainīgās personas pie kriminālatbildības.
Draudu vēstulē bija, piemēram, šādas rindas: “nu, morālie kropļi, cik jūsu flotē ir krievu autovadītāji, kas nerunā latviski? būs jāsāk masveidā durt riepas tām kreiss fūrēm! aizvāciet labāk savu kompāniju uz rosiju …” un tamlīdzīgi.
Esam daudznacionāls kolektīvs. Pats esmu dzimis un audzis Doneckā – vietā, ko kādreiz dēvēja arī par tūkstoš rožu laukumu pilsētu. Rīgā dzīvoju jau kopš 1983. gada. Manam prātam nav aptverami, kas manā dzimtajā pilsētā un Ukrainā notiek ne tikai tagad, bet astoņus pēdējos gadus. Cilvēkus pēc tautības nekad neesmu dalījis. Visi slāvi mentāli tomēr ir līdzīgi. Karš un upuri – tas ir nepiedodami un jāaptur! Man tas nekādi nav saprotams un pieņemams! Tāda ir arī uzņēmuma vadības pozīcija.
Minētā e-pasta sūtītājs un autors ir skaidri apzinājies rakstītā saturu. Konsultējāmies arī ar juristiem un uzskatām, ka tur rakstīto nevar vērtēt kā Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā garantētās vārda brīvības īstenošanu. Saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, ES un ASV noteiktajām sankcijām e-pasta sūtītājs veicis apzinātas darbības, kas vērstas uz nacionālā naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī izteicis reālus draudus par SIA “Kreiss” īpašuma bojāšanu. Ceram, ka policijas iesaiste dos rezultātus un būs mācība arī citiem provokatoriem.
Cik tagad mašīnu ir “Kreisa” autoparkā?
Šodien Latvijā esam lielākā pārvadātāju kompānija. Tomēr, ja salīdzinām kaut vai ar Lietuvu, ar savām 1000 mašīnām esam tikai vidēja lieluma uzņēmums. “Girtekam”, piemēram, ir 10–12 tūkstoši automašīnu.
Kopumā “Kreiss” nodarbina apmēram 2500 cilvēkus. Vietējo šoferu mums nebūs vairāk par 500. Pārējie ir Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Gruzijas un Uzbekistānas iedzīvotāji. Pamatā no bijušās PSRS teritorijas.
Ja runājam par biznesu – galvenā problēma tieši tagad?
Mums pirmā un galvenā problēma ir šoferi. Baltkrievijas un Krievijas šoferiem darba vīzas vairs nepagarinās, savukārt daudzi ukraiņi, kuri rotācijas kārtībā bija aizbraukuši uz mājām, kara dēļ atbraukt atpakaļ vairs nevar. Vai arī negrib, un viņus var saprast, jo tagad jārūpējas par savu ģimeņu drošību. Ukrainas iedzīvotāju, kuriem ir arī nepieciešamās darba vīzas un atļaujas, bet kuri šurp vairs nebrauc, mūsu gadījumā ir ap trīs simtiem. Tagad pamatā palikuši šoferi no Gruzijas, Uzbekistānas, Kazahstānas un Kirgizstānas.
Kā vērtējat operatīvo situāciju uzņēmumā pēc 24. februāra?
Pietiekami sarežģīta. Taču ne tik lielā mērā, kādu piedzīvojām 2014. gadā. Tolaik Krievija mums bija galvenais pārvadājumu virziens ar vismaz 150 pārvadājumiem nedēļā. Pēc 2014. gada iebrukuma Austrumukrainā Rietumi ieviesa pirmās sankcijas, savukārt Krievijas atbilde bija embargo uz vairākām importa pārtikas preču grupām. Tolaik uzņēmumā piedzīvojām īstu šoku, mums bija kādas 1200 mašīnas, darbs Krievijā pilnībā apstājās un steidzami vajadzēja atrast jaunus pārvadājumu virzienus.
Uzsākām pārorientēšanās procesu uz Eiropas tirgiem. Šobrīd uz Krieviju nebraucam vispār, līdz ar to tagadējās sankcijas un jaunā krīze tiešā veidā tik ļoti neskar. Taču daudzi Latvijas pārvadātāji tur joprojām brauc. Pārvadājumiem Krievijas virzienā pamatā, t. i., līdz pat 80% tiek izmantotas tenta piekabju vilcēju mašīnas, kas ved visāda veida kravas. Šobrīd šī kustība ir pilnībā apstājusies – sankciju un arī norēķinu dēļ, jo tie ar Krieviju šobrīd nav iespējami. Savukārt mūs tas ietekmē tādā veidā, ka uz Krieviju braukušie tagad ir bez darba, un sākas iekšējo pārvadājumu cenu dempings.
Varbūt atrisināsies vietējo šoferu trūkuma krīze?
Nedomāju gan. Pat nelielās transporta kompānijās bija liels trešo valstu šoferu īpatsvars. Zinu, ka Lietuvā un Polijā tā ir milzīga problēma. Kā šo problēmu mezglu atraisīt – droši vien būs skaidrāks pēc kara Ukrainā.
Tomēr kādēļ no NVS tik daudz šoferu? Vietējiem par maz maksājat, negrib braukt?
Mēģināšu izskaidrot. Savulaik “Kreisam” bija pat sava autoskola, speciāli gatavojām tālbraucējus. Interesentu trūkuma dēļ to aizvērām pirms kādiem trim gadiem. Šofera darbs Vācijā vai Holandē un Latvijā ir citāds. Rietumeiropā kravu apjoms ir milzīgs, tur viņi nebrauc tūkstošiem kilometru vienā virzienā. Nostrādā savas stundas un praktiski katru vakaru ir mājās. Latvijas šoferiem tas darbs ir kā jūrniekam. Šodien Latvijā dabūt tālbraucēju jūrnieku vai šoferi – grūti atrisināma problēma. Vietējiem braucieniem šoferu pietiek, ir pat konkurence. Lielākās daļas Latvijas tālbraucēju šoferu vecums ir pāri 50 gadiem – kā sāka braukt pirms 20–30 gadiem, tā arī tagad turpina, bet jaunatne nenāk. Es to arī saprotu – darbs nav grūts fiziski, bet psiholoģiski gan ir.
Kā jau minēju – pašlaik mums liela ir šoferu problēma un, protams, degvielas cenas, kas aug katastrofāli. Degviela mūsu pakalpojumos veido apmēram 30% no pašizmaksas. Par kritisko situāciju runājam arī ar saviem klientiem, un viņiem ir atšķirīga izpratne. Uzskatāms piemērs šajā situācijā ir viena no mūsu lielākajiem Baltijas klientiem paustā attieksme. Esam piedāvājuši viņiem pārskatīt pakalpojuma cenu 10% apmērā, taču pagaidām viņi ir piekrituši cenas pieaugumam tikai par 5%. Ir arī partneri, kuri situāciju izprot pilnībā, un par jaunajiem apstākļiem varam vienoties. Kopumā jau divas nedēļas esam spiesti strādāt ar zaudējumiem – mašīnas uzpildījām par jaunajām degvielas cenām, bet samaksu par veiktajiem pārvadājumiem saņēmām veco.
No 21. februāra pilnā apjomā stājušies spēkā ES Mobilitātes pakotnes noteikumi, kas paredz automašīnu obligātu atgriešanu reģistrācijas valstī astoņu nedēļu laikā. Kā tas ietekmēs Latvijas pārvadātāju biznesu?
Sekas būs nopietnas, un tām esam sagatavojušies. No mūsu 1000 mašīnām tikai kādas 150 regulāri brauc atpakaļ ar kravām uz Latviju. Pārējās strādā tā sauktajos apļos. Problēma skar visu reģionu. Latvijā ir 14 000 kravas mašīnu, bet Lietuvā tādu ir 84 000. Šī plūsma, kas visu laiku strādāja Rietumeiropā, tagad nāks arī pie mums. Bet kravu tādiem mašīnu apjomiem mums vienkārši nav. Brauks vai nu tukšā, vai arī būs vērojams nenormāls dempings – lai tikai kāds vispār kaut ko samaksā.
Latvijas eiroparlamentārieši stāsta, ka ES līmenī pieņemtais lēmums ir acīmredzami pretrunīgs, kas rada reālus zaudējumus loģistikai, klimatam un ES Zaļajam kursam. Lai arī šobrīd tas jau ir stājies spēkā, ES Tiesā par to ierosināta tiesvedība. Kamēr to izskata, politiķi iesaka fiksēt un dokumentēt visus sodus, ja tādi būs, lai atcelšanas gadījumā tos varētu pieprasīt atmaksāt.
Sodīšana sāksies pēc 1. aprīļa. Piekrītu, ka tie ir diskriminējoši noteikumi, viennozīmīgi, un sodus mēs dokumentēsim. Bet realitāte būs tāda, ka ļoti daudzi Austrumeiropas uzņēmumi līdz citam, labvēlīgākam lēmumam vienkārši nenodzīvos, un bankroti sāksies drīz. Lai no tā izvairītos, mēs savu autoparku jau esam sākuši pārcelt uz Poliju.
Kādēļ ne uzreiz uz Vāciju, piemēram?
Vācijā ir ļoti sarežģīta un laikietilpīga šoferu piesaistes un darbā pieņemšanas procedūra, Polijā tā ir ievērojami vienkāršāka. Lielā mērā to jau esam izmantojuši arī šeit, Latvijā.
Ja nav noslēpums – kur Polijā?
Poznaņas reģionā. Tieši šobrīd process gan ir nedaudz apstājies. Arī tas lielā mērā saistīts ar karu Ukrainā, sankcijām, vīzām un darba atļaujām. Bāze mums tur jau ir. Poznaņa no Vācijas robežas ir 160 km, turklāt Polijā ir arī daudz vairāk kravu un lielāka iespēja, ka, pildot absurdos noteikumus, nebūs jābrauc tukšā.
Izskatās, ka Latvijā paliks mazākā mūsu mašīnu daļa. Ko darīt ar labiekārtoto teritoriju Mārupē – vēl skatīsimies. Pērn Latvijā reģistrētais “Kreiss” sasniedza 163 miljonu eiro apgrozījumu, tiešajos nodokļos samaksāja 13,5 miljonus eiro, kopā ar degvielas akcīzi droši vien sasniedza visus sešpadsmit. Žēl, bet pastāvošo noteikumu dēļ uzņēmuma izdzīvošanas vārdā reģistrācijas valsti tagad esam spiesti mainīt.
