9
Piepildījums
Savu mūža mīlestību Jānis Zālītis satika, kad viņam bija jau 48 gadi, bet Nadeždai, toreiz Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentei, tikai 19. Slavenajam ārstam – sarežģīta divu laulību pieredze un dēls Jānis no otrās laulības – par viņa veselību vecākiem vajadzēja rūpēties īpaši. Uz Daugavpili Zālītis bija devies, lai izmantotu vēl pēdējo iespēju uzstāties pirms lektora darbības aizlieguma. Viņš raksta, ka pārpildītajā kultūras nama zālē uzreiz sajutis virmojam karalienes, mīlošas sievietes ādas smaržu, kuru viņa nevarot noslēpt, pat ja ļoti gribētu. Lekcija kā parasti beidzās ar hipnoterapijas seansu. Drosmīgākās aicinātas uz skatuves. Pēdējā piecēlusies un nākusi Nadežda. Jānis vairs nešaubījās – viņš sagaidījis savu karalieni. “Manī auga brīnumaina tieksme rūpēties par viņu.” Pēc diviem gadiem Jānis, kaut arī baidījies no gadu starpības, bildināja Nadeždu. Un saņēma “jā” vārdu.
“Atceros, kā jaunībā sūtīju vēlmi augstākiem spēkiem, lai savā dzīvē būtu laimīga. Ar Jāni es tāda biju. Ne vienmēr mūsu laulība bija ideāla, taču visam pāri bija mīlestība, Jāņa rūpes un gādība par ģimeni. Jānis pats ilgus gadus mācījās veidot attiecības un mācīja to citiem, viņš vienmēr gribēja, lai attiecības ir piepildītas un īstas. Viņš bija piemērs, kā uzmanīgi, pacietīgi un ar mīlestību izturēties pret cilvēkiem. Tas lielā mērā veidojis mani tādu, kāda esmu šodien. Jānis bija ļoti mierīgs un ikvienai konflikta situācijai centās rast risinājumu diplomātiskā ceļā.”
Nadežda atceras, kā Gaujā vasarnīcas kaimiņš reiz izteicis pretenzijas – kāpēc jūs tās avenes esat sastādījis tik tuvu robežai? Likumīgā distance nebija ievērota. Jānis tikai sēdējis un klausījies, kamēr kaimiņš izrunājās. Šķīrās pavisam miermīlīgi. Kaimiņš promejot atzinās – es jau pats nebūtu nācis, sieva lika…
Kaut arī Jānim bija autovadītāja tiesības, pie stūres viņš nekad nesēdās. Bet arī nekad neiejaucās, kad mašīnu vadīja Nadežda. Dažkārt tikai mierīgi pavaicāja – ar kādu ātrumu mēs šodien braucam?
Zālīša pēdējie dzīves gadi bija smagas slimības – vēža – apzīmogoti. “Ļoti grūti redzēt, kā cieš tavs tuvais cilvēks, un nespēt palīdzēt. Viņš jau pats kā onkologs saprata, kas notiek. 2006. gada decembrī, kad iznāca “Sestā simfonija”, Jānis atradās paliatīvajā nodaļā. Viņš bija ļoti gandarīts, ka varēja turēt rokās grāmatu, kurā ielikts tik daudz atmiņu, sāpju un mīlestības,” par smago laiku stāsta Nadežda.
Viss tālāk rit
Jānis Zālītis pieredzēja, kā vecākais dēls Jānis kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Šobrīd viņš ir daivinga instruktors. Ģimenē aug divas meitas – Elza, Laura – un audžudēls Dāvids. Bet Pēterim, kam vārds dots par godu vectēvam, ir meita Alise Roze un dēls Krišjānis. “Tēvs tik ļoti vienmēr bija aizņemts ar darbu slimnīcā, lekcijām, saviem rakstiem un grāmatām, ka man viņa tiešām bieži pietrūka. Bet brālim varbūt tika vēl mazāk. Tēvs pret mani bija ļoti mīļš, kaut arī, nenoliegšu, reizēm gadījās pa kādam asumam, kas bija pelnīts,” atceras Pēteris. Viņa izvēle studēt medicīnu Jānim Zālītim nozīmēja ļoti daudz – tā sniedza turpinājuma un dzīves piepildījuma sajūtu.
“Tēvs man ir devis zināšanas psihoterapijā, arī skatījumu, kā vērtēt pacientu, ko es pēc tam izmantoju, mācoties psihiatriju. Tēva dzīvē bija daudz lielas uzdrīkstēšanās. Bet galvenais, viņš spēja palīdzēt cilvēkiem. Un tas viņu darīja laimīgu.”
Jānis Zālītis
* Dzimis 1933. gada 19. maijā Valkas novadā, miris Rīgā 2007. gada 28. janvārī
* Izsūtījuma laikā Tomskas Medicīnas institūta ārstniecības fakultātē ieguvis ārsta izglītību
* Līdz 1995. gadam – Valsts onkoloģiskā centra onkologs un psihoterapeits, pēc tam – psihoterapeits Valsts ģimenes centrā, “Zālīša psihoterapijas klīnikā” Raunā
* Lektors Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē
* Latvijas seksologu un seksopatologu asociācijas un Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas dibinātājs
* Onkoloģijā izstrādājis metodi, kas bez operācijas ļāvusi izārstēt arī ielaistu izejas zarnas vēzi. Tā glābis daudzu cilvēku dzīvību
“Mīlestības vārdā”
1981. gadā grāmata ar Jāņa Gleizda aktu fotogrāfijām iznāca 99 tūkstošos eksemplāru. To momentā izpirka. Otrs izdevums tika sagatavots ar Edgara Ozoliņa zīmējumiem, kuros bija attēlotas seksa pozas. To atzina par pornogrāfiju. Tirāžu izņēma no pārdošanas un iznīcināja. 2009. gadā apgāds “Zvaigzne” atkārtoti izdeva grāmatu ar kādreiz aizliegtajām publikācijām.
Daudzas atziņas, kuras savulaik “Mīlestības vārdā” bija kā atklājums, šodien uztveram pašsaprotami.
Šajā grāmatā Zālītis arī uzsver, ka visbīstamākā sabiedrībai un ģimenei ir sieviešu maskulinizācija un vīriešu feminizācija, ka ģimenēs, kurās apzināti netiek izkoptas dzimumu lomas, nav īstas saskaņas ne garīgi, ne seksuāli.
Homoseksuālisms raksturots kā sabiedrībai ļoti kaitīgs: samazinās dzimstība, rodas izvirtība un citas negatīvas parādības. Protams, pirms gadu desmitiem rakstīto nedrīkst izraut no padomju laika konteksta. Kā Zālītis vērtētu izpratni par cilvēku seksuālo orientāciju un brīvību, attieksmi pret dzimumu lomām un ģimeni mūsdienās?
Ginekoloģe, seksoloģe Aija Tula-Rijkure: “Darbojoties Eiropas Kontracepcijas, seksuālās un reproduktīvās veselības biedrības valdē, apmeklēju seminārus, kuros mums, starp citu, stāsta, ka ir trīs normāli seksualitātes virzieni: hetero-, homo- un biseksuālisms. Taču, piemēram, īsti homoseksuāli ir tikai aptuveni četri procenti cilvēku. Pārējie par tādiem kļuvuši citu iemeslu dēļ. Vai tikai tāpēc, ka daudzi tā dara, homoseksuālisms būtu jāatzīst par normu? Domāju, ka Zālītis arī šodien tā neuzskatītu. Cita lieta, ka viņš vienmēr kā ārsts pildīja savu pienākumu uzklausīt un atbalstīt seksuāli dažādi orientētus pacientus, lai viņi spētu justies harmoniski un labi.
Viņš arī ļoti iestātos par ģimenes saglabāšanu. Šodien, kad pāri nonākuši krīzē un vēršas pie speciālista, sieva vai vīrs dažkārt dzird – ā, esat precējušies jau 11 gadus? Nu tad šķirieties, meklējiet citus partnerus! Zālītis vienmēr no sirds un dvēseles centās pāri “salīmēt” kopā. Bieži izskatījās bezcerīgi, bet viņam izdevās!
