9
Aleņu mantinieks
Zālītis uzskatīja, ka savu talantu mantojis no tēvatēva vecā Aleņa – Augusta Zālīša, viņaprāt, sava pirmā skolotāja transoloģijā. Aleņu dzimtas vīri bijuši gan dziednieki, gan sešās paaudzēs – Raunas baznīcas draudzes pērminderi (mācītāju palīgi). Bērnībā Jānis bieži devies līdzi Alenim uz Lieduliešu draudzes namu, kur vectēvs vadījis dievkalpojumus. Pēc tiem “cilvēki runāja, kāds brīnums ar viņiem noticis – atnākuši slimi, bet tagad brauc mājās veseli”.
Tomskas medicīnas institūts piecdesmito gadu beigās, kad mācījās Jānis, bija viena no retajām medicīnas augstskolām Padomju Savienībā, kur fakultatīvi varēja apgūt psihoterapiju, kā arī tās radikālāko metodi – hipnozi. Traģiskajā izsūtīšanas stāstā tā bija viena no laimīgākajām sakritībām, lai Jānis varētu attīstīt no senčiem mantoto talantu.
Studiju laikā zinātniskos eksperimentos ar sunīti Palmu Jānis Zālītis pierādīja, ka galvas smadzeņu pusložu aktivitāti var mainīt ar domu spēku. Tobrīd zinātne vēl nebija atklājusi tumšākās smadzeņu šūnas, kas atrodas pieres daivu priekšpusē un, Zālīša vārdiem, “ir līderes visam jaudīgajam “datoram” – galvas smadzenēm. (..) Tās mobilizējot, var ieprogrammēt cilvēka uzvedību, pacelt no bezapziņas talantus, izārstēt slimnieku, jo šīs šūniņas var novirzīt visus spēkus organismā uz tām vietām, kuras jāārstē.” Ar to ārsts Zālītis nodarbojās visu profesionālo mūžu.
Trilleris padomju Latvijā
No Sibīrijas Latvijā Jānis Zālītis atgriezās 1961. gadā kopā ar savu pirmo sievu Alīnu. Šī laulība pēc dažiem gadiem izira. Jānis sāka darbu kā Rīgas rajona ātrās palīdzības vadītājs un onkologs Rīgas rajona poliklīnikā. Vienlaikus, ārstējot pacientus ar dažādām veselības problēmām, arī seksuālajā jomā, viņš sāka izmantot hipnozes metodi.
Tad arī Zālīti pastiprināti sāka uzmanīt “stūra” māja un spieda kļūt par čekas ziņotāju. Tam ārsts nekad nepadevās. Dzīvesstāstā viņš apraksta daudzas epizodes, kas uzdzen šermuļus. Viena no dramatiskākajām norisinājās Cēsu ielas 43. namā, kur čekisti viņu ar varu aizveduši, un, lai iebiedētu, iešļircinājuši narkotikas. Jānim izdevies saskatīt uz ampulas preparāta nosaukumu, un viņš uzreiz zinājis, ka tas izraisa narkohipnozi. Atcerējies, ka preparāts pārstāj iedarboties kā miega līdzeklis, ja kādu brīdi pēc ieņemšanas izdodas sasprindzināt visus muskuļus. Viņš imitējis epilepsijas lēkmi – atmiņā atausa bērnībā redzētais. Tas esot paglābis no iespējas, ka čekisti varētu ar viņu manipulēt, pat ja viņš aizmigtu. Pamodies sētā pie minētā nama atkritumu konteineriem.
Septiņdesmito gadu sākumā, strādādams republikas onkoloģiskajā dispanserā, Jānis kopā ar kolēģiem devās zinātniskā ekspedīcijā pa Latviju, lai noskaidrotu, kāpēc strauji pieaug saslimstība ar vēzi. Daudzi ekspedīcijā apskatītie vēža slimnieki vairs nebija ārstējami. Apkopojot anketu datus, iezīmējās secinājums, ka pastāvīga neapmierinātība seksuālajā dzīvē var izraisīt vēzi, īpaši sievietēm. Tas pamudināja Jāni padziļināti pievērsties seksoloģijai. Grāmatā “Mīlestības vārdā”, kuras pamatā ir ekspedīcijā atklātais, Zālītis nerimis uzsver, cik svarīgas ir pilnvērtīgas dzimumattiecības. Un tieši mīlestība ir visīstākā ļaundabīgo audzēju profilakse. “Sievietēs es bieži atradu domubiedrus, jo visi mani darbi nostājās sieviešu pusē.”
Panaceja
Rīgas rajona poliklīnikā Jānis Zālītis onkoloģiskajiem slimniekiem, galvenokārt ar mastopātiju slimām sievietēm, sāka vadīt hipnoterapijas seansus. 1963. gadā tika nodibināts hipnoterapijas pulciņš onkoslimnieku rehabilitācijai, un pie Zālīša plūda cilvēki no visas Latvijas. Meklēja palīdzību arī ar dažādām slimībām, kuras izraisa stress – neirozēm, hipertoniju, galvassāpēm, bezmiegu. Pacienti paši organizēja rindas kārtību, bet Zālīša kabinets visiem gribētājiem drīz kļuva par šauru.
1978. gadā pulciņš, pāraudzis klubā “Panaceja”, ieguva telpas Republikas zinību namā – atbilstoši okupācijas varas cinismam, tas bija ierīkots Rīgas pareizticīgo katedrālē. Zālīša lekcijas un hipnoterapijas seansi kļuva neiedomājami populāri – padomju laika reglamentētajā ikdienā, kur bija noteikts, kā jādzīvo un jādomā, te pavērās pavisam cita pasaule.
Šāds klubs nevarēja palikt ārpus Stūra mājas uzmanības. To pastāvīgi esot apsekojuši septiņi dažāda ranga čekas ziņotāji, bet zālē teiktais translēts uz Zinību nama direktores kabinetu un ierakstīts magnetofona lentē. Kad pēc trača ap “Mīlestības vārdā” Jānim Zālītim aizliedza publiski uzstāties, “Panacejai” telpas katedrālē uzteica. Pēc tam par kluba mājvietu kļuva Medicīnas vēstures muzejs.
