Dziednieki paaudzēs. Stāsts par leģendāro onkologu un seksologu Jāni Zālīti 9
“Viņš ārstēja cilvēka miesu, garu un dvēseli,” tā onkologu, seksologu un psihoterapeitu Jāni Zālīti raksturo viņa kolēģe un darba turpinātāja ārste Aija Tula-Rijkure. Padomju laikā, kad “seksa nebija”, viņš uzrakstīja pirmo grāmatu latviešu valodā par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – “Mīlestības vārdā”. Tā izraisīja īstu revolūciju un bija atrodama, vai nu slēpti, vai atklāti, katras latviešu ģimenes grāmatplauktā. 19. maijā Jānim Zālītim apritētu 85 gadi.
Ārste Aija Tula-Rijkure uzskata – kā hipnotera-peits Jānis Zālītis arī šodienas Latvijā palicis nepārspēts. Metodi var apgūt, bet Zālītim bija liels suģestēšanas talants. “Tēvam piemita īpaša harisma un enerģijas potenciāls, kas viņa rokrakstu padarīja neatkārtojamu,” saka Jāņa Zālīša dēls, psihiatrs Pēteris Zālītis. “Turklāt Jānis Zālītis atšķirībā no daudziem citiem izciliem speciālistiem ļoti labprāt dalījās ar savām zināšanām. Viņš vienmēr uzsvēra, ka hipnote-rapeita darbs nav iedomājams bez izglītības medicīnā.” “Lielisks rakstītājs un stāstnieks, ļoti vīrišķīgs. Un džentlmenis it visā,” atceras Aija Tula-Rijkure.
Tanīskalnā
Vislabāk uz Raunu pa Jāņa Zālīša “pēdām” doties, kad izlasīta viņa grāmata “Sestā simfonija. Dzīvesstāsts” (2006). Deviņdesmitajos gados Zālītis par grāmatu honorāriem no ie-vērojamā Raunas ārsta Rūdolfa Skaidrā mantiniekiem iegādājās tā saucamo “daktera māju” blakus Tanīskalnam un ierīkoja savu psihoterapijas klīniku. Šeit viņš palīdzējis tūkstošiem cilvēku. Tagad Raunā pacientus pieņem Jāņa Zālīša dēls Pēteris Zālītis. Namā, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss, iekārtotas piemiņas istabas gan Rūdolfam Skaidrajam, gan Jānim Zālītim. “Šī ir mana vīra Ilgoņa ideja,” uzsver Nadežda Zālīte. Nadeždu un Jāni Zālīti saistīja divdesmit pieci laimīgas laulības gadi, un viņa ir pateicīga liktenim, ka tagad kopā ar Ilgoni var rūpēties par Zālīša mantojumu. Atklājot pastāvīgo ekspozīciju “AMOR VIA MEA” – “Mans mīlestības ceļš”, skanēja Pētera Čaikovska Sestā simfonija – mūzika, kura Zālītim izteica visu cilvēka mūža dramatismu un devusi nosaukumu dzīvesstāstam. Tā skanēja, arī atvadoties no Jāņa Zālīša.
Piemiņas istabā fotogrāfijās redzamas ārsta dzīves gaitas un daudzi no “Sestajā simfonijā” aprakstītajiem cilvēkiem. Hronoloģiskā secībā sarindoti Jāņa trīs dubultportreti ar sievām Alīnu, Birutu un Nadeždu.
Iegravēts uz mūžu
Jānis savu māti Lidiju sauca par Mīļo – tā vedeklu iedēvēja tēvatēvs, Brantu puses Lejas Aleņu mājas saimnieks Augusts Zālītis jeb vecais Alenis. “Sestā simfonija” ir veltīta Lidijai Zālītei. Dzīves otrajā pusē Lidija ilgus gadus dzīvoja kopā ar Jāņa un Nadeždas ģimeni. Vienmēr aizņemtais Jānis pret māti nekad neatļāvās būt nevērīgs, atceras Nadežda. Grāmatā ir gan dēla lepnums par mātes skaistumu un muzikālo apdāvinātību, gan skumjas, ka viņai neizdevās īstenot sapni kļūt par dziedātāju. Arī atklātība, ka vecāku laulībā vēsumu radīja epilepsija, ar ko sirga tēvs Pēteris. Tēvs mira, kad Jānim bija tikai vienpadsmit gadi. Agrais zaudējums viņu ietekmējis uz visu mūžu un viņš nekad nav aizmirsis “tēva rīvei līdzīgo raupjo roku, kas glāstīja mūsu saulē nodegušās muguras – tik sastrādāta tā bija”.
Kā spilgtākās bērnības emocijas viņš atceras mūžīgās bailes, ka saimniecības darbos aizņemtā māte varētu pazust, neatnākt, un to, cik laimīgs un atvieglots juties, kad ieraudzījis Mīļo tuvojamies pa taciņu no kūts. Šīs bailes izdevies uzveikt tikai pēc daudziem gadiem, pateicoties psihoterapijas kursam.
Otrā pasaules kara laikā Jānis glābis mātes dzīvību, kad Lejas Aleņu sētā plosījās padomju armijas specvienības iznīcinātāji. Reiz, atgriežoties mājās, viņš kļuvis par traģiska skata aculiecinieku – Aleņos bija noslepkavota tēvamāte, bet Lidijai ar zemisku nodomu, vēršot pret viņu pistoli, tuvojies iznīcinātāju virsnieks. Jānim rijā linu blāķos bijusi noslēpta vācu snaipera šautene ar visu optiku. “Man nebija citas izejas kā bendes pierē atstāt mazu, sārtu caurumiņu…”
1949. gadā Lidiju ar Jāni, viņa brāļiem Edgaru un mazo Arnīti (brālītis Turalds mira jau kara laikā) izsūtīja uz Sibīriju, uz indīgajiem Vasjuganas purviem. Tur Jānis raka kūdru un gandrīz aizgāja bojā. Pēc smagas izdzīvošanas cīņas gulagā 1957. gadā Lidija ar jaunāko dēlu atgriezās Latvijā. Jāni, kas tolaik studēja Tomskas Medicīnas institūtā un bija pārslimojis smagu tuberkulozi, māte aicināja saudzēt veselību un braukt uz dzimteni. Bet viņš nav bijis pierunājams: “Ja man nav lemts pabeigt institūtu, īstenot savu sapni, kāda jēga tad veselībai, kāda jēga vispār dzīvot?”
